Joomla ServiceBest Web HostingWeb Hosting

Maija Amoliņa, LTV žurnāliste Runa 2017

Maija Amoliņa, LTV žurnāliste

ROMA. CICERONS. PERSONĪBU STAROJUMS.

Labdien. Liela pateicība visiem, Jums šeit klātesošajiem, protams, galvenokārt godātai Cicerona balvas žūrijai, par to, ka es un mans mūža darbs mūzikas jomā Latvijas Televīzijā ticis pamanīts, un paldies visām tām mūzikas personībām, kuru dēļ īstenībā es esmu šeit. Paldies arī TV kolēģiem un draugiem, īpaši dēlam Andrim un visiem, kuri mani atbalsta šajā „grūtajā brīdī”, uzrunājot šo tik cienījamo sabiedrību.

Bet nu maza liriska atkāpe. Ir silta rudens novakare  Romā.  Gaismās mirgo Eņģeļa pils un  tilts pār Tibru, Vatikāna kupols. Es ļaujos apcerei par cilvēku diženumu, par ģēniju paveikto, par lielu personību starojumu cauri gadsimtiem. Te pēkšņi cauri ielas troksnim, tūristu čalām mani sasniedz telefona zvans un balss no Rīgas – te Miervaldis Mozers. Dzirdamība troksnī slikta. Saku – pēc divām dienām būšu Rīgā, tad sazvanīsimies. “Nē, nē”, saka Miervaldis, “ja jau tu esi Cicerona pilsētā Romā, tad man tas noteikti tagad jāpasaka.” Lūk, tāda sakritība tik parsteidzošai ziņai par nomināciju Cicerona balvai. Pārņem gan negaidīts prieks, gan mūžīgās šaubas par savu veikumu.

Tātad – balva, kas nes dižā Cicerona, valstvīra, jurista, filozofa vārdu. Ne man šobrīd runāt un spriest par viņa devumu, par viņa filozofiskajiem traktātiem. Kaut gan – kā teica lieliskais  mūziķis, komponists un pianists Pēteris Plakidis: “Vai tad vienas lielas simfoniskas partitūras izstudēšana nav vesela filizofiska traktāta vērta?”  Patiesi vārdi. Jāpiekrīt komponistam teiktajam, kurš diemžēl nav vairs mūsu vidū.

Arī Pēteris Plakidis ir bijis viena no manu raidījumu personībām. Un tādu manos vairāk nekā 40 darba gados televīzijā bijis ļoti daudz. Tie ir vai visi Latvijas ievērojamākie mūziķi, komponisti, vokālisti, instrumentālisti, diriģenti – tās ir veselas pasaules, bagātas un pārsteidzošas. Sākot jau ar leģendāro Leonīdu Vīgneru, kurš filmēšanas laikā strādājot pie Mocarta mūzikas, ar vērienīgu žestu norāda: “Tu, tu un tu, – visi esat mirstīgi, tikai es un Mocarts nemirstīgi!” Un tā varētu turpināt ar brāļiem Kokariem, Raimondu Paulu, Pēteri Vasku, Arturu Maskatu un virkni pasaulslavenu  vārdu. Kā Mstislavu Rostropoviču, kurš manu žurnālista rūpīgi sagatavoto intervijas koncepciju nojauca pirmajā mirklī, pārejot no Baha uz Himalaju sniegotajām virsotnēm...  Varu turpināt minēt vēl raidījumos iepazītās personības – Marisu Jansonu, Elīnu Garanču , Andri Nelsonu,  Kristīni Opolais, Baibu Skridi, Egilu Siliņu – visus mūsu izcilos mūziķus pat nenosaukt. Ir piepildījies latviešu mūzikas patriarha Jāzepa Vītola vēlējums, lai pienāktu tie laiki, kad Latvijas balss kā līdzvērtīga skanētu pasaules mūzikas kopkorī. Tā tiešam skan, nesot mūzikā pašu pozitīvāko vēsti pasaulei par Latviju. (Cik neticami šķiet, ka Jāzeps Vītols,  mūsu Gaismas pils autors, savu latvietību atguva tikai 50 gadu vecumā, pirms tam dzīvojot vāciskā un krieviskā vidē, un Gaismas pili aizrautīgais makšķernieks, kura rokās vienmēr bija nošu lapa un makšķere, uzrakstīja nevis pie kādas Latvijas upes vai ezera, bet gan tālumā – Donbasā).

Tā ir laime  un reizē milzīgs atbildības slogs izcilos talantus, lielās personības intervēt. Kā viņiem tuvoties, kā atrasties viņu starojumā, kā iekarot uzticēšanos?  Mana pieredze – tikai ar patiesu ieinteresētību, mūzikas mīlestību, zināšanām, ar sekošanu viņu radošajam darbam, viņu koncertiem, pirmatskaņojumiem, operu izrādēm. Jo kā saka orķestra mūziķi – viņi diriģentu atmasko pirmajās desmit minūtēs. Tāpat, domāju, personības jūt, vai žurnālists ir lietas kursā par viņu. Kādas gan man tiesības, piemēram, runāt ar Pēteri Vasku, pirms tam nedzirdot viņa simfonijas pirmatskaņojumu? Tad var iznākt, kā stāsta, kādai žurnālistei, kurai Vasks pavaicājis nosaukt kādus savus darbus, viņa nezinājusi un  komponists atbildējis – par ko tad mēs runāsim?

No daudzajiem portretētajiem mūziķiem ir tādas personības, kuras ilgu gadu garumā vijas cauri manai dzīvei un ietekmē to. Te noteikti jāmin brāļi Kokari, īpaši Imants Kokars. Ave sol – tā bija jauna vēsma latviešu kora mūzikā un svaiga gaisa malks mums – dziedātājiem, nokļūstot ārpus dzelzs priekškara un gūstot uzvaras starptautiskajos konkursos. Īstenībā – neuzvarēt nedrīkstēja! Mūs novērtēja un pamanīja. Daudzi cilvēki tolaik pasulē pirmo reizi no mums uzzināja, ka Latvija nav Krievija. Imanta Kokara neprātīgajam entuziasmam, viņa iecerēto mērķu sasniegšanai nepastāvēja robežu. Viņš bija gan savējais, gan prasīgs līdz nežēlīgumam. Attaisnojums – prasīgākais viņš bija pats pret sevi. Mērķa labā tika upurēts viss.  Arī mēs bijām entuziasma pilni – ticējām un pakļāvāmies. Viņa vadībā izjutām tādas kā pirmās brīvības alkas, lepnumu par savu Latviju pasaulē. Ave sol deva rūdījumu visai dzīvei un plašāku skatu uz mūziku, tostarp arī  manos raidījumos. Ne tikai Ave sol, bet visi Kokaru kori Latvijā daudzus gadus aizņēma goda pjedestālu. Kā rakstīja Imants Ziedonis, arī mūsu kora braucienos klātesoša liela personība – “Kokari stāv koru krustcelēs un regulē satiksmi. Viens koris – pa labi, otrs – pa kreisi un viens – debesīs...” Klātesošs  Ave sol koncertos Vācijā bija arī akadēmiķis Jānis Stradiņš. Viņa personības starojums, gudrība bija tik iedvesmojoša. Vienmēr atceros viņa smalkjūtību: ja mēs par kādu tēmu nebijām lietas kursā, viņš ļoti taktiski teica: “Jūs jau zināt, bet es tikai atgādināšu.”  Paldies viņam par macību!

Un  vēl – īpaša personība – pasaulslavenais latviešu diriģents Mariss Jansons. Viņa cilvēciskās īpašības, viņa pilnīgā atdeve mūzikai, un reizē – tāda vienkāršība un patiesums. Tieši par to  viņu mīl pasaules izcilākie orķestri, mūziķi un klausītaji. To esmu izjutusi veidojot videofimu par šo lielo meistaru. Esot klāt viņa mēginājumos un koncertos – Oslo, Pēterburgā, Pitsburgā un Rīgā – iemantojot viņa uzticību un tik lielu atklātību sarunās par dzīvi un mūziku. Tie ir svēti brīži žurnālistam.

Atceros pēdējo sarunu pēc  vēsturiskā divu maestro Marisa Jansona un Raimonda Paula nesenā koncerta Lielajā ģildē, kad jautāju Marisam Jansonam, kā jūtas diriģents kurš sava profesijā īstenībā ir saniedzis visu? Maestro atbildēja: “Ļoti slikti, jo visu laiku kā akmens uz pleciem tevi spiež tā lielā atbildība, tā vēlme būt arvien labākam, arvien atdevīgākam mūzikai – tas nav viegli!”

Līdzīga doma skanēja arī izcilā krievu diriģenta Valerija Gergijeva intervijā teiktajā: “Lai cik slavens tu būtu, ik reizi izejot uz skatuves, ik reizi Tev no jauna jāuzvar.”

Nav viegli arī raidījuma veidotājam, būt cienīgam šo personību interpretam televīzijā. Un ne tikai tas. Arvien grūtāk ir izlauzties cauri slavenu mākslinieku aģentu, asistentu un producentu barjerai. To īpaši piedzīvoju, vēloties intervēt un filmēt Andri Nelsonu Lucernas festivalā Šveicē.  Sarakste ar festivāla administrāciju, ar aģentiem vairāku mēnešu garumā, strikti noteikumi un atļaujas. Bet visu to atsver  mūzikas baudījums Andra Nelsona,  “latviešu diriģenta, kas emocionāli uzspridzina orķestri” koncertos.

Ir tāds lepnums par Latvijas talantiem, par šādām personībām, kas virza, veido un ietekmē pasaules mūzikas kultūru, un ir milzīgs gandarījums šo labo vēsti rādīt savu un televīzijas iespēju robežās skatītājiem. Mūzikai ir milzīgs spēks, tā palīdz pasauli ja ne glābt, tad noturēt vismaz līdzsvarā.

Vēlreiz paldies par lielo pagodinājumu balvas žūrijai, arī TV vadībai, un maniem Kultūras redakcijas kolēģiem ar Ievu Rozentāli priekšgalā. Turpināšu nest labo vēsti 100g kultūras raidījumos.

ieteikt draugam

Submit Maija Amoliņa, LTV žurnāliste Runa 2017 in Delicious Submit Maija Amoliņa, LTV žurnāliste Runa 2017 in Digg Submit Maija Amoliņa, LTV žurnāliste Runa 2017 in FaceBook Submit Maija Amoliņa, LTV žurnāliste Runa 2017 in Google Bookmarks Submit Maija Amoliņa, LTV žurnāliste Runa 2017 in Stumbleupon Submit Maija Amoliņa, LTV žurnāliste Runa 2017 in Technorati Submit Maija Amoliņa, LTV žurnāliste Runa 2017 in Twitter