Joomla ServiceBest Web HostingWeb Hosting

Sandras Kalnietes uzruna, saņemot Cicerona balvu

Sandras Kalnietes uzruna, saņemot Cicerona balvu 2013. gada 20.decembrī


Godātie Cicerona balvas žūrijas locekļi, godātie klātesošie,

Kad uzzināju, ka man ir piešķirta Cicerona balva, es tam nespēju noticēt! Šo apbalvojumu uzskatu par vienu no visaugstākajiem novērtējumiem, ko esmu saņēmusi par savu darbu. Esmu priecīga, laimīga un lepojos. Paldies žūrijas loecekļiem, kas mani uzskata par šādas atzinības cienīgu.

Saņemot šo apbalvojumu, es vispirms vēlos pateikties saviem vecākiem, manam tēvam, kas šodien ir šeit, par to labā un ļaunā  izpratni, ko viņi manī ir ielikuši. Lielu pateicību esmu parādā tiem izcilajiem cilvēkiem, kuri ar savu personību ir bijuši mani paraugi un  iedvesmotāji grūtajā sevis veidošanas darbā - Džemmai Skulmei, Vairai Vīķei-Freibergai, Vilim Vītolam un daudziem citiem, kurus esmu personīgi satikusi vai apbrīnojusi pa gabalu. Sava daļa pateicības pienākas arī maniem nelabvēļiem, kuri man ir mācījuši spēju atdzimt no pelniem un nepadoties grūtību priekšā.


Latvija un Eiropa – mūsu identitātes divas nedalāmas puses

Es esmu diplomāte un politiķe un kopš neatkarības atjaunošanas daudzus gadus esmu pavadījusi, strādājot ārzemēs. Taču, lai arī kādā svešumā dienesta pienākumi mani ir aizveduši, es vienmēr esmu strādājusi ar Latviju sirdī.

Kaut arī dzimusi svešumā, es vienmēr esmu zinājusi, kam es piederu un kur es iederos. Es piederu Latvijai. Es iederos Eiropā. Latviskais un eiropeiskais ir manas un visu latviešu identitātes divas nedalāmas puses. Iespējams, ne visi apzinās, ka Latvijas valsts un nācija ir vērtības, kuru būtība sakņojas Eiropā. Mūsu tautai ir sava īpatna seja, kas nāk no mūsu baltu izcelsmes, folkloras, zemnieku rakstura. Arī vēstures pārbaudījumiem. Tā ir mūsu senā identitāte, kas, tapdama latviska, reizē ir tapusi arī eiropeiska. Mēs esam eiropieši gan pēc izcelsmes, gan ģeogrāfiski un vēsturiski. Latvieši kļuva par politisku nāciju tad, kad mūsu tautas kopības sajūta tika savienota ar Eiropas politiskajām idejām, modernās Eiropas vērtībām un kultūras mantojumu.

Pie šīm idejām pieder arī Latvijas valsts. Tā tapa uz Eiropas demokrātisko vērtību un grieķu romiešu tiesību pamatiem, īstenojot mūsu tautas pašnoteikšanās tiesības, kad sabruka Krievijas cara impērija. Nacionālas valsts izveidošana ir bijis nozīmīgākais solis uz mūsu tautas apzinātu iekļaušanos eiropeiskajā civilizācija.

Jau 20.gadsimta pirmajās desmitgadēs mūsu intelektuāļu pārdomas par Latvijas valsts veidošanu un nākotni bija nesaraujami saistītas ar domām par Eiropas kopīgo nākotni. Cik pravietiski šodien skan Raiņa vārdi: "Nacionālās valstis vienotos arvien lielākās federācijās, līdz apņemtu kontinentus un cilvēci, un tur izaugtu varbūt jaunas, lielākas tautas ar jaunām valodām [...] Bet arī tas nebūtu mehānisks kosmopolītisms, bet organiskas būtnes un būtņu vienības. Tas ceļš ir garš, un viņš viss jāiziet cauri, nevar nolemt, ka šodien gals sasniegts.”

Līgojoties eiroskepticisma viļņos, mums vienmēr jāatceras, ka mēs bijām eiropieši pirms 1918.gada 18.novembra un palikām eiropieši pēc valsts okupācijas. Latviskums un eiropeiskā apziņa mums bija gan pretestības līdzeklis, gan cerība reiz atkal atgriezties Eiropā. Šīs apziņas dēļ mēs nekļuvām par pārtautotiem padomju cilvēkiem un tāpēc Latvija šodien nav postpadomju republika, bet Eiropas Savienības dalībvalsts.

Atskatoties šajos lielajos vēstures metos, ir nesaprotami, ka pēc visa, kas piedzīvots, šodien ar tādu vieglumu daļa no mums runā par Eiropu kā par vietu TUR nevis TE. Par Latvijas attiecībām AR Eiropu, nevis par Latviju EIROPĀ. Par “viņiem tur, Eiropā”, no kuriem “mums te, Latvijā”, pienākas un AR kuriem mēs “cīnāmies”. Tas apliecina, ka šī daļa sabiedrības Eiropas Savienību vēl arvien uztvert kā kaut ko atsvešinātu, nepiederīgu, vai arī otrādi - kur paši nejūtas piederīgi. Acīmredzot Dzelzs priekškara atšķirtība ir atstājusi smagākas pēdas mūsu tautas apziņā, nekā paši to gribam atzīt.

Mans diplomātes darbs un tagad Eiropas Parlamenta deputātes pienākumi man ir devuši iespēju saprast, izprast un darboties mūsdienu Eiropā. Tāpēc es zinu, ka Eiropa nav svešs, ārējs spēks, kas apdraud latvisko identitāti vai mūsu valsts politiskās un ekonomiskās intereses. Gluži otrādi, Eiropa mūsu valstij un tautai paver jaunas uzplaukuma iespējas. Lai cik nozīmīga loma Eiropas labklājībā ir kopīgajam tirgum un kopīgajai valūtai, man un, domāju, arvien vairāk latviešiem Eiropa visupirms ir kultūras telpa, kurā mēs jūtamies iederīgi un piederīgi.

Mūsu pašapziņa  - moderns nacionālisms

Piederība arvien ciešāk integrētai Eiropas Savienībai nekādā ziņā nemazina nacionālās pašapziņas vērtību. Gluži otrādi – gandrīz visām Eiropas tautām tā ir kļuvusi vēl spēcīgāka, neskatoties ne uz pagātnes nabadzību, ne vēstures pāridarījumiem. Tāpēc arī mums jāspēj stiprināt savu pašapziņu un pacelt to jaunā, modernā līmenī un lepnumā par savu valsti un tās sasniegumiem.

Ar ko 21. gadsimta moderna nacionāla valsts atšķiras no 19. un 20. gadsimta redzējuma?

Saturā pārsteidzoši maz. Mums ir tie paši nacionālie svētumi – himna un karogs. Mūs vieno valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas. Šodien, tāpat kā toreiz, mums jāprot apvienot Krišjāņa Valdemāra idejas par brīvas attīstības radītu pārticību un Kronvaldu Ata vīzija par patstāvīgu latviešu nāciju, kas celta uz savas īpatnas valodas un kultūras pamata. Vien 21.gadsimtā latviešiem ir jākonkurē daudz plašākā pasaulē nekā 19. gadsimtā.

Konkurētspēja nav iedomājama bez atvērtības pasaulei. Šis latviešiem ir lielākais izaicinājums, jo esam pārāk uzmanīgi, aizdomīgi un noslēgti. Ja gribam kļūt par modernu eiropeisku nāciju, mums ir jāmainās! Jāmācās pieņemt jauno, to iekļaut sevī, padarīt par savu, attīstīt tālāk, tajā pašā laikā nezaudējot neko no tā vienreizējā, kas veido latvisko un kas mūs atšķir starp citām tautām. Tieši latviešu prasme sadarboties, atvērties noteiks Latvijas nākamo vietu Eiropā un pasaulē.

1862.gadā "Pēterburgas Avīzēs" Valdemārs uzsvēra, ka latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām skolas, otrām kārtām skolas un trešām kārtām skolas. Un 150 gadus vēlāk tieši šīs pašas trīs lietas būs latviešu panākumu - vai panīkuma - pamatā. Mūsdienu pasaulē konkurētspēja nozīmē zināšanas un izcilību.

Tas ir liels mērķis, kas var vienot visu sabiedrību, visas partijas un politiķus. Šis mērķis ir radīt zinošu, radošu un uzņēmīgu paaudzi, kas spēs padarīt Latviju par globāli konkurētspējīgu valsti.

Šis lielais mērķis nav atkarīgs no labējām vai kreisām ekonomiskām idejām, no liberālām vai konservatīvām sociālām vērtībām. Par šo mērķi mums ir jāspēj vienoties un tam jāpakārto Latvijas turpmākā attīstība: tautsaimniecība, finanses, izglītības sistēma. Citādi modernas rītdienas Latvijas nebūs.

Mums šī atjaunotā, spēcinātā pašapziņa ir jāapliecina ikdienā, ik uz soļa, gan lepnumā par latviešu valodu, gan priecājoties par mūsu visu tautību Latvijas pilsoņu panākumiem pasaulē. Mēs zinām, cik ļoti mūs vieno nācijas kopības apziņa, kuru visspēcīgāk izjūtam Dziesmusvētkos un kuru, paldies Dievam, esam apliecinājuši tādā nacionālā traģēdijā kā nesen Zolitūdē.

Latvijas vieta Eiropā – brīvai no Krievijas „maigās varas”

Modernajam latviešu nacionālismam ir jābūt tādai, kas pievelk un iekļauj, saliedē un saista, stiprina un iedvesmo. Tas nav un nevar būt balstīts uz ksenofobiju, homofobiju vai antisemītismu. Modernais nacionālisms nav “krievu apkarošana”, bet spēcīga latviskuma kā pamatvērtības apziņa.

Tas nenozīmē, ka ģeopolitikai, ģeoekonomikai un informācijas un kultūras telpām nav nekādas ietekmes  uz latviešu nācijas valstiskuma pastāvēšanu. Protams, tāda ir. Pats fakts, ka Latvijas valsts ir izveidojusies, viena gadu simteņa laikā divreiz atdaloties no Krievijas impērijas, ir fundamentāla mūsu valstiskās identitātes daļa.

Un, protams, mums ir jāturpina atbrīvoties no visām postkoloniālajām nabassaitēm, kuras mūs – praksē un apziņā – vēl saista ar Krievijas impēriju. Tas nozīmē, ka jāturpina cieša praktiska integrācija Eiropā – izglītības, zinātnes un kultūras jomā, ekonomiskajā un monetārajā savienībā, enerģijas un transporta tīklos.

Dāmas un kungi,

Latvija nav vientuļa sala, kas peld okeānā, bet valsts ar konkrētām sauszemes un jūras robežām. Mūsu ģeopolitiskā stāvokļa dēļ Latvija vēsturiski vienmēr ir mētāta starp Rietumiem un Austrumiem. 2003. gadā mēs izvēlējāmies Eiropas ceļu. Pēc divām nedēļām šo piederību vainagos arī Latvijas vieta pie eirozonas lēmēju galda. Mūsu ģeopolitika, vēsture un veselais saprāts apstiprina, ka Latvijas un mūsu tautas nākotne ir nesauraujami saistīta ar stipru un vienotu Eiropu. Jebkura politiska koķetēšana ar citiem scenārijiem ir risku pilna un var apdraudēt to mieru un stabilitāti, ko Latvija beidzot ir ieguvusi.



 

ieteikt draugam

Submit Sandras Kalnietes uzruna, saņemot Cicerona balvu in Delicious Submit Sandras Kalnietes uzruna, saņemot Cicerona balvu in Digg Submit Sandras Kalnietes uzruna, saņemot Cicerona balvu in FaceBook Submit Sandras Kalnietes uzruna, saņemot Cicerona balvu in Google Bookmarks Submit Sandras Kalnietes uzruna, saņemot Cicerona balvu in Stumbleupon Submit Sandras Kalnietes uzruna, saņemot Cicerona balvu in Technorati Submit Sandras Kalnietes uzruna, saņemot Cicerona balvu in Twitter