Joomla ServiceBest Web HostingWeb Hosting

Jānis Stradiņš Runa 2014

Jānis Stradiņš

Publicējam galveno ceremonijas uzrunu, kurā bija ietverta arī Cicerona balvu saņēmēju Laudatio, ko sacīja žūrijas komisijas priekšsēdētājs, LZA Senāta priekšsēdētājs akad. Jānis Stradiņš. Tajā pamatota laureātu izvēle starptautiskajā, nacionālajā un lokālajā politikā un uzsvērta zinātnes un augstākās izglītības izšķirīgā loma Latvijā, kam valsts varas instances neierāda pietiekamu vietu, īpaši adekvāta finansējuma ziņā.

Šodien Cicerona un Mērfija balvas mēs pasniedzam sešpadsmito reizi. Balva tika iecerēta par nopelniem un neveiksmēm starptautiskajā, nacionālajā un lokālajā politikā, žurnālistikā un akadēmiskajā dzīvē. Cicerona balva vai goda diploms ir demokrātiskas sabiedrības atzinības un cieņas zīme, kuru dažugad un dažās nominācijās paceļam ļoti augstu, citugad dažas jomas pieklusinām vai vērtējam vairāk vēstures aspektā. Vispirms gribu visus sveikt Adventes dienās un Ziemassvētkos, kurus Cicerona laikos vēl nepazina un kuru ideja pagāniskajā Romā bija nepazīstama. Par Cicerona balvu izspriež līdzšinējie balvu saņēmēji un žūrijas komisija, kuras sastāvā ir Ojārs Kalniņš, Ābrams Kleckins, Māris Kučinskis, Miervaldis Mozers, Jānis Ikstens. Lēmumu pieņem, pamatojoties uz konsensu. Man ir gods vadīt šo žūrijas komisiju kopš dibināšanas 1999. gadā un tādēļ arī pienākums oficiāli izziņot balvas saņēmējus un pamatot žūrijas lēmumus, pie reizes arī iepazīstināt ar laureātiem.

Balvas iedibinātāji savulaik ir bijuši žurnālisti, Latvijas Universitāte un Latvijas Zinātņu akadēmija. 15 gados balvas saņēmuši izcili Latvijas cilvēki un institūcijas, politiķi, žurnālisti, dažādu jomu pārstāvji un vairāki starptautiski politiķi, toskait Vāclavs Havels, Angela Merkele, Hilarija un Bils Klintoni, Vaira Vīķe-Freiberga, Tomass Ilvess.

Žūrija šogad atturējās piešķirt balvu par paliekamu devumu starptautiskajā un nacionālajā politikā, tomēr atgādināšu, ka 2014. gada sākumā pērno balvu saņēma zviedru valstsvīrs Karls Bilts, kuram to pasniedza Saeimas Sarkanajā zālē. Personiski mans favorīts šogad būtu bijis Valdis Dombrovskis par konsekvento politiku Latvijas izvešanā no krīzes, bezsāpīgu eiro ieviešanu, taču bija daudz pretargumentu un atbalstu viņam neizdevās gūt, tāpat kā starptautiskajā kategorijā neizdevās vienoties ne par Eiropas Bankas prezidentu Mario Dragi, nedz arī par kādu politiķi no Polijas.

Šogad koncentrējāmies uz dažādām jomām, kas ir zināmā mērā pamestas novārtā varas un sabiedrības attieksmes dēļ, taču ir izšķirīgi svarīgas Latvijas nākotnei. Tā ir zinātne un augstākā izglītība, inovācijas un izgudrojumi, kas celtu Latvijas tautsaimniecību.

Mēs daudzinām Latvijas sasniegumus kultūrā, dēvējam sevi par koru lielvalsti, mūziķu lielvalsti, priecājamies par Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas veiksmēm, par Imantu Lancmani, par mūsu teātriem, par mūsu komponistiem, gleznotājiem, dizaineriem, pasakaino Latvijas monētu kultūru, kas visi ir atzīti pasaulē. Tomēr zinātne Latvijā ir pabērns, ar ES priekšpēdējo GNP procentu inovāciju ziņā ieņemam pēdējās vietas ES; arī augstākā izglītība Latvijā, ne gluži pelnīti, tiek nopelta.

Tādēļ šodien jo īpaši ir jāizceļ daži cilvēki, atslēgas personas Latvijas zinātnē, izgudrotājdarbībā un augstākajā izglītībā, kuras turpina peldēt pret straumi ledusaukstajā ūdenī un rāda, ka arī mazā, perifērā valstī, pie pašas ES austrumu robežas var paveikt kaut ko tādu, kas izraisa pasaulē interesi, arī izbrīnu, ka Latvija vēl nebūt nav tā vieta, kur zinātnē nekas nenotiek.

Cicerona balvu starptautiskajā kategorijā saņem akadēmiķis profesors Ivars Kalviņš par izcilo devumu pasaulē atzītu medicīnas preparātu radīšanā. Viņš ir veiksmīgākais izgudrotājs un zinātnieks ķīmijā un zāļu radīšanā, bet veiksmīgākā pētniecības iestāde Latvijā ir Organiskās sintēzes institūts, kurš vienīgais no Ziemeļvalstu Ministru padomes izvērtētajām institūcijām Latvijā ir saņēmis visaugstāko atzīmi „5”un kura ilggadējs direktors ir tieši Ivars Kalviņš, institūta dibinātāja un ilggadējā direktora, izcilākā zinātnes organizatora Solomona Hillera skolnieks, darbības stila un veiksmju pārmantotājs. Abi ir cīnījušies par savu institūtu atļautiem un varbūt arī neatļautiem līdzekļiem, spējuši to izveidot, tāpat saglabāt un atjaunināt OSI. Šī ir joprojām ne tikai skaitliski lielākā, bet arī produktīvākā pētniecības institūcija Latvijā ar 350 darbiniekiem (130 zinātnieki - doktori), jauniem, radošiem cilvēkiem, kura Latvijas valstij ir devusi daudz vairāk nekā no tās saņēmusi – es te runāju ne tikai par prestižu, bet arī par tīri ekonomisko devumu nodokļos un citādi.

Šogad Latvijā ir pabeigts 12 gadus ilgais ceļš uz jaunu pretvēža preparātu betinostats, kas domāts cīņai pret retām asins vēža formām un ko nupat atļāvusi lietot ASV Drug and Food Administration. Preparāta ideju devuši un sintēzi veikuši Ivars Kalviņš un Einārs Loža sadarbībā ar Rietumvalstu farmkologiem, un patentu uz jauno cerīgo preparātu ieguvuši šie Latvijas ķīmiķi, diemžēl ne Latvijas valsts. Tas pieder dāņu firmai, kas izmantošanas tiesības pārdevusi ASV un tām, iespējams, nesīs miljardus. No Latvijas puses tā ir latviešu zinātnieku sniegta humanitārās palīdzības paciņa neglābjamiem asins vēža pacientiem, kādu pasaulē lēš uz 150 000, un tas liecina, ka zāļu radīšanā esam ne tikai ņēmēji, bet arī devēji.

Vēl populārāks ir Ivara Kalviņa radītais preparāts mildronāts – kardioprotektors un citoprotektors, ko plaši lieto organisma imunitātes, aizsargspēju celšanai sirds asinsvadu un vēža gadījumos, ilgus gadus Latvijas ievērojamākā intelektuālā eksportprece, ko ražo gan Grindeks, gan Olainfarm, divas spēcīgas zāļu ražošanas firmas, kas izveidotas uz OSI pētniecisko sasniegumu bāzes. Pašreiz top jauns mildronāta analogs, 40× aktīvāks kardiovaskulārs un imunomodulators.

Ivara Kalviņa kontā vēl ir daudz jaunu zāļu līdzekļu imunomodulatoru un kardiovaskulāru slimību apkarošanai, arī Alcheimera slimības ārstēšanai nerameksāns pret prāta mazspēju un trokšņiem ausīs, viņš ir vairāk nekā 300 patentu un autorapliecību, vismaz tikpat daudzu zinātnisku rakstu autors, WIPO zelta medaļas (Ženēvā) laureāts par izgudrotājdarbību, daudzu starptautisku balvu un goda nosaukumu saņēmējs. Bet galvenais, Kalviņš ir spējis radīt vidi, piesaistīt sev jaunus cilvēkus, piesaistīt Eiropas līdzekļus, ir Inovabalt projekta koordinators, par kura līdzekļiem pašreiz tiek renovēta OSI ēka.

Kalviņš ir cīnītājs par inovācijām labvēlīgu vidi Latvijā, Inovatoru apvienības prezidents. Savulaik, 1991. gada janvārī barikāžu dienās viņš organizēja un vadīja Starptautiskās telefonu stacijas aizstāvēšanu Dzirnavu ielā. Ir ļoti žēl, ka no valsts un valdības puses Kalviņš ne vienmēr ir guvis atbalstu. „Latvieši nedrīkst būt tikai reņģēdāju, apkopēju un galdu klājēju tauta”, - tāds virsraksts bija kādai vecai Kalviņa intervijai. Mēs varētu šo vīru dēvēt par „lepno latvieti”, kas nedižojas, nemuld, bet reāli strādā un ir īsts Latvijas patriots, kaut arī avantūristiskas dabas cilvēks. Viņa runās ir jāieklausās, pirmām kārtām jau Izglītības un zinātnes ministrijai, jo tajās ir kodols.

Ivars Kalviņš nāk no LU, Ķīmijas fakultātes, tāpat kā izcilais Ēriks Kupče, kas pašreiz sekmīgi strādā Lielbritānijā, tāpat kā no LU nāk tās tagadējais rektors kopš 2007. gada profesors Mārcis Auziņš. Viņš ir mūsu šīsdienas Cicerona otra nominācija nacionālajā kategorijā – par zinātnes universitātes idejas virzību Latvijā, par mērķtiecību LU virzīšanā uz zinātnes universitātes statusu.

Mārcis Auziņš ir spožs fiziķis ar starptautiski atzītu reputāciju atomfizikā un spektroskopijā, atomu polarizācijas pētījumos, kurš ik gadu kādu mēnesi pavada atzītākajās ASV Rietumkrasta universitātēs. Ar šiem diviem piemēriem, kuriem varētu pievienot neskaitāmus citus par starptautiski atzītiem Latvijas fiziķiem, ķīmiķiem, mediķiem, datorzinātniekiem, biologiem, kas varbūt nestrādā Latvijā, es gribu demonstrēt acīmredzamo patiesību, ka augstākā izglītība Latvijā nav tik slikta, kā to daži politiķi demagoģiski mums centušies apgalvot. Kalviņš, Auziņš, Kupče, Grēns, Ambainis nav nokrituši no Mēness vai Marsa, nav ieceļojuši no ārzemēm, bet zinātniski izauguši tepat Rīgā, Latvijas augstskolās, kaut arī daudzi no viņiem papildinājušies ārvalstīs un daudzi arī palikuši tur strādāt. Zemkopības ministram Dūklavam būtu jānoskaidro, kā tik ilgi badinātas govis, kā zinātne un pa daļai augstākā izglītība Latvijā, vēl spēj dot treknu un vērtīgu pienu, kas dažā ziņā nemaz nav mazvērtīgāks par to, ko dod izslavētās ārzemju universitātes.

Protams, reformas ir vajadzīgas, un to rektors Auziņš zina labāk par mani un par ministriem. Protams, starptautiskajos reitingos vēl stāvam zemāk nekā kaimiņi Tartu, Tallinā, Viļņā, taču Auziņa laikā LU jau ir iekļuvusi 700. – 800. vietā 20 tūkstošu izvērtēto pasaules universitāšu skaitā, tātad 5% pasaules labāko universitāšu skaitā, un profesionālo universitāšu skaitā 500 augstskolu vidū LU ieņem 178. vietu, kam drīz seko RTU, LLU un RSU. Bet Auziņš cīnās par zinātnes universitāti, kur studentu mācības ir ievijušās pētniecībā. Pamazām tāda arī veidojas un līdz ar Torņakalna bāzes sekmīgu nobeigšanu un LU simtgades sagaidīšanu process kļūs raitāks.

Dziļi simpātisks ir rektora Auziņa un Inovatoru apvienības viedoklis, ka zinātnei Latvijā jābūt harmoniskai, nedrīkst atbalstīt tikai atsevišķas izcilas nozares, bet jāveido sistēma. Aiz zinātnes durvīm nedrīkst atstāt humanitārās un sociālās zinātnes. Auziņa interese par latviešu gramatiku, Latvijas vēsturi, par zinātnes popularizēšanu un doma par zinātnes un kultūras ciešo saistību dara godu mūsu Rector Magnificus. Tas ir cienījama rektora cienīgs domāšanas veids, radoša domāšana, kas viņu atšķir no zinātnes birokrātiem, arī Eiropas līmeņa birokrātiem, kas visu virza uz procesu pārvaldību, atskaitēm, pilna laika ekvivalentiem, bieži vien sadomātiem Eiropas kritērijiem, glorificē citējamības biežumu un otrā plānā atstāj svaigas idejas, būtiskus rezultātus un zinātnes atbalsošanos sabiedrībā.

Universitāte ir vienotība, neliels universs, kur sadzīvo eksaktās un dabaszinātnes ar humanitārajām un sociālajām. Gribu rektoram Auziņam no sirds novēlēt, lai LU, kas ir arī mana Alma mater, pamazām pārtop par zinātnes universitāti, taču lai tās sastāvā arī turpmāk citu starpā darbotos Latviešu valodas institūts, Latvijas vēstures institūts, lai mēs godam sagaidītu LU 100 gadi, kas varbūt ir bijis otrs nozīmīgākais notikums Latvijas neatkarības izcīnīšanas vēsturē pēc 18. novembra.

Runādams še, šajā telpā, kur aizvakar svinīgi ievadīja Zinātņu akadēmijas locekļu kārtā jaunus, svaigus spēkus, gribu uzsvērt, ka abi mūsu Ciceroni – Auziņš un Kalviņš ir LZA īstenie locekļi, akadēmiķi, kas abi ir ZA Lielās medaļas ieguvēji. Nākamgad mēs atzīmēsim LZA, pareizāk sakot, tās priekšteces Kurzemes Literatūras un mākslas akadēmijas 200 gadi, šis datums ir ierakstīts UNESCO Starptautisko atceres gadu reģistrā. Mēs vēlamies izsludināt 2015. gadu par Zinātnes gadu „Academia – 200”gadu, lai izvērtētu Latvijas zinātnes patiesi slavenās tradīcijas un īpaši akcentētu nepieciešamību ievadīt Latvijas zinātnē jaunus pētniekus – tūlīt un tagad, lai tie atrastu vietu Latvijas Universitātē un pētnieciskajos institūtos, lai tie nebūtu spiesti izceļot un man nebūtu jāraksta Latvijas zinātnei nekrologs, jo pašreizējā situācija, kopumā, tīri finansiāli ap 2015. gada vidu, kad beidzas Eiropas fondi, izraisa visu mūsu bažas un trauksmi, par spīti daudziem neapšaubāmiem sasniegumiem. Lai šī Cicerona ceremonija ievada cīņas gadu par zinātnes tālākpastāvēšanu Latvijā.

Trešā Cicerona nominācija šogad saistās mazāk ar žurnālistiem, cik ar publicistiku, latviešu dokumentālo kino. Ivars Seleckis saņem Cicerona goda diplomu par nezūdošiem sasniegumiem ekrāna mākslā. Es nemēģināšu sacensties ar slaveno kinoaktrisi Līvu Ulmani, kas nesen Lielā Kristapa balvas pasniegšanā izteiksmīgi sumināja Selecki, taču aicinu atsaukt atmiņā iespaidus par „Šķērsielu” un atgādināt, ka latviešu kinodokumentālistika savulaik mirdzēja kā spoža zvaigzne pār Eiropu, atceroties arī Juri Podnieku, Hercu Franku un pieminot Ābramu Kleckinu, arī Ciceronu.

Un last, but not least – Cicerona goda diplomu lokālajā politikā saņem Guntis Libeks, Jaunjelgavas novada Domes priekšsēdētājs par Sēlijas identitātes attīstīšanu mūsdienās. Žūrijā jau kuro reizi tika nominēts arī Aivars Lembergs kā Ventspils domes ļoti veiksmīgs priekšsēdētājs, tika meklēta atbilstoša kandidatūra Latgalē, taču Pašvaldību Savienība pamatoti norādīja uz Daugavas kreiso krastu – seno sēļu kultūrvēsturisko apgabalu, Sēlijas identitāti mūsdienīgā līmenī augstu ir pacēlis Jaunjelgavas mērs kopā ar saviem domubiedriem, paša nodibināto 7 Sēlijas novadu apvienību Pašvaldības Savienības ietvaros, savienojot pārsvarā luteriskos novadus no Zemgales ar Ilūkstes novadu no Latgales un apzinot Sēlijas identitāti. Bija ārkārtīgs gandarījums vērot pēdējos Dziesmu svētkos lielajā svētku gājienā ejam visus sēliešu novadus vienkopus, skaistos tērpos, skanīgus, dziedošus un dejojošus.

Jāuzsver arī, ka Libeka valdīšanas laikā Jaunjelgava ieguvusi jaunu veidolu ar brīnišķīgi sakoptu Daugavas krastmalu, ar sakārtotu un noasfaltētu ielu tīklu, jauniem žogiem un ietvēm un priecīgiem cilvēkiem, tāpat sakopts arī Vīgantes parks, Staburaga vieta, pabeigta šoseja, kas savieno Rīgu ar Jēkabpili pa Daugavas kreiso krastu. Sēlijas novadi NAPā nav ieskaitīti attīstības centros kā Jēkabpils, taču cilvēki nenokar galvu, plaukst lokālpatriotisms, un tas ir liels Libeka nopelns, par ko viņam īpaši jāizsaka publiska atzinība Latvijas mērogā. Man senču saknes ir Sēlijā, un pats jau 20 gadus esmu iesaistījies Sēlijas un sēliešu rosmēs kopā ar Viesītes mēru Jāni Dmitrijevu, nule ievēlēto, pašreizējo Sēlijas novadu apvienības vadītāju, kurš jau saņēmis savulaik Ciceronu 2002. g. par sakoptāko Latvijas mazpilsētu.

Un pēdīgi par Mērfija balvu. Bija 20 priekšlikumi par Mērfiju, kurus apkopoja Miervaldis Mozers. Radikālākais bija nosodījuma izteikšana iepriekšējam Saeimas sastāvam par daudziem nepārdomātiem un populistiskajiem lēmumiem, tika rosināts Mērfijs arī Izglītības u zinātnes ministrijai un kam tik vēl nē. Pēdīgi apstājāmies pie rosinājuma piešķirt Mērfiju Veselības ministrijai par reformu sistemātisku neīstenošanu šajā nozarē. Mēs nododam šo Mērfiju jaunajam enerģiskajam ministram Guntim Belēvičam tieši rokās ar labiem vēlējumiem veikt šo Herakla cienīgo darbu – Augeja staļļa mēšanu, lai pēc 3 gadiem cienījamam Guntim varētu piešķirt Ciceronu. Ticība, cerība, mīlestība – cerība paliek vienmēr, ticību šoreiz nosaka nauda, bet mīlestības uz savu nozari Guntim nepietrūkst. Taču sabiedrība pašreiz pauž sašutumu par „bardaku” veselības nozarē. Tā nu tas ir.

Priecīgus Ziemassvētkus!

 

ieteikt draugam

Submit Jānis Stradiņš Runa 2014 in Delicious Submit Jānis Stradiņš Runa 2014 in Digg Submit Jānis Stradiņš Runa 2014 in FaceBook Submit Jānis Stradiņš Runa 2014 in Google Bookmarks Submit Jānis Stradiņš Runa 2014 in Stumbleupon Submit Jānis Stradiņš Runa 2014 in Technorati Submit Jānis Stradiņš Runa 2014 in Twitter