Viktors Avotiņš Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā.

Viktors Avotiņš 15.12.2010.

Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā.

Ir laimīgs tas, kas šajā saulē,
Tai liktenīgos brīžos bijis.

F.Tjutčevs

Masu medijs nav ne Romas senāts, ne Romas forums. Tāpēc Cicerona
balva žurnālistam jāuztver ar pateicību kā brīdinājums. Vispirms kā
brīdinājums no ieaugšanas masu priekšstatos par objektīvo un ilūzijās par
vairākuma taisnīgumu. Protams, arī mūsu priekšstati par lietām ir fakts.
Tomēr, ja saules vietā aprakstīt priekšstatus par sauli, vārds “informēt”
žurnālistu leksikā jāaizvieto ar vārdu “manipulēt”. Jo svarīgāk tas tāpēc,
ka mūsdienās masu stulbināšana ir viens no tā sauktās “informatīvās
pārvaldes” pamatelementiem.
Tāpēc Cicerona balva ir brīdinājums arī no ķēdes sajūtas attiecībās
ar sabiedrību vai, kas vēl sliktāk, ar varu. Ja žurnālists ir sabiedrības
sargsuns, tas nenozīmē, ka viņš ir sabiedrības vai varas ķēdessuns.
Kaklasiksnu tam piedāvās vai uztieps vieni un otri. Taču tas ir normāli,
tas pieder pie spēles. Zināmā mērā pat katru balvu vai ordeni var uzskatīt
par kaklasiksnu, kas “uzliek pienākumus”. Taču katra paša ziņā ir, ciktāl
kam ļauties. Cicerona balva ir brīdinājums vai signāls tam, ka tu pats esi
sācis savos tekstos skraidīt ar savu kaklasiksnu rociņās nopakaļ varai vai
sabiedrībai.
Taču Cicerona balva ir brīdinājums arī no pašpietiekamības un pašmērķa.
Kas labs dzejniekam vai dramaturgam, tas žurnālistam neder. Jo
žurnālistam jāpaliek “aiz” cilvēka, notikuma, fakta, tēmas,... kam viņš
pieķēries un ko it kā vēlas atklāt. Viņš nevar būt tekstā tas, kas viņam
ienāk prātā. Ja žurnālists avīzē, portālā vai televīzijā, tērē telpu, laiku
un prasmi pats sev, viņš nav kompetents. Katram ministram un katram
sētniekam ir pašam sava Prokrusta gulta. Tā ir svarīga, nevis ministrs vai
sētnieks žurnālista gultā. Ne velti virtuālo, tostarp mediju pasauli reāli
cilvēki apdzīvo mazumā. Vairumā – tēli, maskas, klišejas un stereotipi.
Protams, politikai vieglāk. Ja mediju vara vismaz deklarē, ka aizraksies
līdz realitātei, līdz patiesībai, tad politika sevi atklāti definē kā masku
spēli. Es nesaku, ka Cicerona laikā bija savādāk. Lai arī Cicerona
laikā Saule vel griezās ap Zemi, bet tagad Zeme griežas ap Sauli,
šis fakts pārsteidzošā kārtā nav atstājis nekādu iespaidu uz politikas
tikumiem. Mainījušies līderu individuālie mērogi. Laika gaitā karavadoņi
noslēpušies aiz kareivjiem, līderi aiz partijām.
Atmodas laikā to, ka “tautas labums ir augstākais likums.” (Cicerons)
varēja turēt par mūsu neviltotu pārliecību. Pēc tam mūsdienu Latvijas
sabiedrībā visai strauji un pamatā politikas dēļ iezīmējās tās pašas

atšķirības, kas Romas norieta laikā atšķīra populus Romanus no vulgus.
Turklāt man šķiet savādi, ka jo daudzās, tostarp politiskās lietās, mēs nu
godājam ne savu brīvību, kas tur mūsu trīs zvaigznes, bet drīzāk Klodija
brīvību. Klodijs savulaik bija nočiepis no kāda kapa, atvedis uz Romu
un uzstādījis Cicerona nopostītās mājas vietā Brīvības statuju. Cicerons
teica, ka Klodija brīvība – tā ir mauķele, kapu piemineklis, kuru atvedis
zaglis.
Lai gan – Latvijas politiķiem Cicerons šajos gados varētu būt kļuvis
tuvāks. Bet ne kā cilvēks, kurš teica, ka tauta ir tādu cilvēku kopiena,
kurus vieno saskaņa tiesību jautājumos un interešu kopība, bet gan kā
vergturu demokrātijas pārstāvis, kurš iebilda tirānijai, bet ne verdzībai.
Ja jau valodā, kas raksturo mūsu politiku arvien biežāk parādās vārdi
feodālisms, lēnis, dzimtcilvēki, atkarība,... tad skaidrs, kādā virzienā
evolucionē demokrātija. Šobrīd te jo daudzi cilvēki var pamatoti uzrunāt
varu kā Cicerons Katilīnu: “Cik ilgi, Katilīna, tu vēl pārbaudīsi mūsu
pacietību? Cik ilgi savā trakumā vēl ņirgāsies par mums!? (..) Ak, laiki!
Ak, tikumi!” Jo šķiet visai skaidri redzams, ka vietējie varas centri
vairs diez ko necenšas sevi pozicionēt tautas labuma kategorijās. Tie
pārslēgušies uz bezatdeves funkcionēšanu un īpaši nekautrējas no tā, ka
faktiski jau parazitē gan uz Latvijas sabiedrības, gan ārējo kredītu rēķina.
Tiesa, pat starptautiskie, transkorporatīvie varas centri šobrīd minstinās
savā neizlēmībā. Tiem arī nav skaidrs, kā attīstīsies notikumi. Varbūt
ir cerības pasauli salāpīt manipulējot ar naudu. Taču nez vai to izdosies
salāpīt ar naudu, kurai nav seguma. Man šķiet, ka pasaule neatveseļosies
bez tā, ko Dirkheims sauca par “tikumisko spēku”, Vēbers par “harizmu”,
Ibn Haldūns par “asābiju”, Gumiļovs par “pasionārismu”, ... Ja to
savlaicīgi nepacels intelekta, veselā saprāta griba, tas pacelsies caur karu.

Vēl jātur prātā, ka Ciceronu nodeva skolnieks, kam vārdā Filologs.
Šodien nav jārāda uz Ciceronu ar pirkstu, lai viņu nodotu. Šodien
nodot Ciceronu nozīmē savā tautsaimnieciskā darbībā aizmirst pasaules
kultūras klasisko valodu. Par tās aizsācēju Nīče turēja Ciceronu. Šajā
klasiskajā valodā pastāvēja jēdziens “tēvija”. Bet, ja mēs nonākam
Cicerona dilemmas priekšā: “No kā bēgt man skaidrs, nav skaidrs – pie
kā?”, tad, kam šodien jāskaidro – pie kā? Pie kā bēgt, lai neizkaisītu
tēviju? Manuprāt, to varētu gribēt no dažāda paskata “filologiem”
(intelektuāļiem, inteliģences). Bet, ja šī nāciju savācošā skaidrojuma nav,
tad var uzskatīt, ka arī mūsdienās Cicerons palicis bez galvas.
Mēs pastāvam priekšstatos, ka vēsture piemeklē katru laiku. Man
reizēm šķiet, ka vēsture ir atstājusi mūsdienu politiku un medijus.
Tomēr paldies Latvijas Zinātņu akadēmijai, paldies tās Senātam par
brīdinājumu un Cicerona balvas žūrijai par atgādinājumu – ja ar’ “raksti
nesarkst”(epistula non erubascit), tad man tas jādara rakstu vietā.

ieteikt draugam

Submit Viktors Avotiņš Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā. in Delicious Submit Viktors Avotiņš Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā. in Digg Submit Viktors Avotiņš Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā. in FaceBook Submit Viktors Avotiņš Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā. in Google Bookmarks Submit Viktors Avotiņš Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā. in Stumbleupon Submit Viktors Avotiņš Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā. in Technorati Submit Viktors Avotiņš Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā. in Twitter