Daiņa Īvāna (Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā) runa Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā

Daiņa Īvāna

(Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā)
runa Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā
Latvijas Zinātņu akadēmijā 2010. gada 15. decembrī

Post Scriptum Atmodai

Dāmas un kungi, Cicerona ceremonijas dalībnieki!
Kabatas tālruņus varat neizslēgt. Mans vēstījums būs ļoti
personisks. Tie, kas tikumisku iemeslu dēļ nelasa „Privāto
Dzīvi”, var pat kādam piezvanīt. Uz personisku atklātumu
mani šodien pamudinājis notikuma īstenā vaininieka Cicerona
dzīvesstāsts. Ja laiks būtu saglabājis tikai viņa runas, pasaule
godinātu vienīgi nemaldīgu marmora elku. Tomēr mums
pieejama arī Cicerona privātā sarakste. Tā izcilo oratoru un
sabiedrisko darbinieku atklāj arīdzan nepievilcīgās šaubās,
bailēs un kompromisos. Tā Ciceronu ļāvusi kritizēt katram, kam
vien tas ienācis prātā. Tur viņš atzinies grēkos, ko nav atzinis
publiskais Cicerons ar marmora seju.
Kāda sieviešu žurnāla intervētāja nesen mani mudināja
kā pie atvērta kapa: „Atzīsties grēkos, lai lasītājām
interesanti!” Neatzinos. Pamēģināšu tagad, lai ne visos, jo visi
nav „interesanti”.
Vispirms teikšu, ka mani nesaviļņo masu sarīkojumi,
mītiņi, demonstrācijas. Drīzāk biedē. Nespēju klausīties
klavierkoncertus stadionā un operas brīvdabas estrādēs vai
milzu amfiteātros. Man nepatīk stingras stājas un pārmērīgi
dedzīgi vadoņi. Vairāk uzticos tiem, kas šaubās un vilcinās.
Mazāk par visu esmu vēlējies būt orators. Liktenis tai pašā laikā
man licis izšķirošos brīžos uzrunāt un pārliecināt tūkstošus,
pat simtus tūkstošus cilvēku, vadīt milzu manifestācijas. Tiesa,
neesmu pārliecināts, ka vārdi, ko tad esmu teicis, bijuši manējie.
Šķiet, kāds tos diktēja. Varbūt Cicerons? Filozofe Maija Kūle
ir teikusi, ka Īvānā tolaik runājis nevis cilvēks, bet „absolūtais
gars”. Kā tagad izvairīgi par jebkuriem sakariem ar aizdomīgām

personām runā politiķi, es „absolūto garu” personiski neesmu
saticis. Pieļauju gan, ka viņš ar mani manipulēja. Visādā ziņā to
nedarīja čeka vai ceka, kā vēlāk sprieduši citi godprātīgi pilsoņi.

Pirmo publisko runu „Piedod, Latvija!”, ko teicu Mazajā ģildē
1988. gada Dzejas dienā cenzūra liedza publicēt vienīgajā
laikrakstā, kas to vēlējās – „Skolotāju Avīzē”. Izmantoju
iespēju sacīto atkārtot 1988. gada 7. oktobra Mežaparka
manifestācijā. Iespējams tādēļ mani pēc divām dienām ievēlēja
par Tautas frontes priekšsēdētāju, ko vēlējos vismazāk. Tūdaļ
saņēmu arī vēstuli no vecākiem: „Dēliņ, met plinti krūmos!” .
Nobijos paklausīt arī viņiem, kuri mani taču pazina vislabāk.
Tā nākamos gados nācās teikt desmitiem runu, kuru teksti
nav saglabājušies un vārdi izgaisuši Atmodas zilgmē. Nav
saglabājies arī mans aicinājums tikko dzimušās demokrātijas
aizstāvībai 1991. gada 13.janvāra apvērsuma naktī. Un, kad
televīzijas seriāla „Likteņa līdumnieki” veidotāji relatīvi nesen
vēlējās to iekļaut savā videofilmā, pēc viņu lūguma sacerēju
jaunu tekstu un ierunāju pats savā balsī. Tas bija grūti, ja zinu,
ka „savu balsi” 1991. gada janvārī neesmu lietojis tikai pats
vien. Seriāls ar noslīpēto tekstu tikai ieguva. Diezin vai ieguva
patiesība.
Gluži kā ar Cicerona runu Milona aizstāvībai. To valstsvīrs
un advokāts teicis Katilinas karaspēka aplenktā forumā, baiļu
pārņemts, un panācis tikai to, ka dumpinieku Milonu soda.
Taču, kad Milons Masīlijas trimdā lasījis Cicerona pārstrādāto
un jau publicēto aizstāvību, viņam atlicis vien izsaukties: „Ja
tāda viņa runa būtu toreiz, man nenāktos ēst Masīlijas zivis!”
Acīmredzot šī frāze bijusi Milona mūža misija.

Bet manējā? Vai kaut kas notiktu savādāk, ja arī es priekš
diviem gadu desmitiem būtu runājis savādāk? Vai valstī nezagtu
un valsti nenozagtu? Vai mežus neizcirstu tik nežēlīgi, kā
tas notiek tagad? Vai tūtiņdreijeri Saeimā tad vairāk nekā
komunisti gādātu par tautas labumu? Vai nabagu patriotiskās
solidaritātes mēraukla tad arī būtu bagātnieku glābšana no viņu
pašu ligām? Vai visi justos apmierināti un laimīgi? Vai manu

publicista pieredzi ar necila darba piedāvājumu un pieticīgu
honorāru tad novērtētu kaut viens trakoti populārs un katram
rakstītājam iekārojams sieviešu žurnāls? Vai mēs būtu tādi, kādi
neesam?
Atbildi par cilvēku radīto vārdu un teikumu kombināciju
tālejošo jēgu, nozīmi, spēku skaidri nav devis arī 2100 gadus
vecais, šaubīgais un izvairīgais Cicerons. „Ak laiki, ak,
tikumi!”, viņš atgaiņājies, un viņa spārnotos teicienus bieži
atkārtojuši vai katras paaudzes pretējos uzskatos stāvoši un
karojoši cilvēki. Cicerons turklāt mūža pirmajā pusē apgalvojis,
ka vārdi ir spēcīgāki par ieročiem, bet vēlāk skaidrojis, ka garam
jāklusē, kad šķind šķēpi.
Es arī esmu glaimojis „mīļotajam Leonīdam Brežņevam” un,
kas vēl trakāk, domājis, ka mīlu visu bērnu draugu Ļeņinu.
Esmu bijis pie Siles, bet vairs neesmu. Tur ir pārāk liela
konkurence, un mans snuķis pārāk vājš. Tomēr, ja būtu palicis,
laikam gan nesaprastu, ka padomju laiki vismaz tautai pagājuši,
un mūs no tiem šķir dziļš vārdu bezdibenis.
Tāpat kā daudzi Atmodā un kā Cicerons jaunībā es taču ticēju,
ka vārdi gluži kā Raiņa „Daugava”, aizstādami karapulku uzveic
varu. Vārdos patiešām mainījās valsts iekārta. Vārdos atnāca
brīvība. Taču atlidoja mēmi kraukļi un vārdus noknābāja. Palika
skelets. Lai mūzas klusētu.
Cicerona pamācošais dzīvesgājums tomēr rāda, ka laika
raksturs vārdu iespaidā mainīsies ne reizi. Arī šķietami zudušie
Vārdi atgriežas tāpat kā „nedegošie manuskripti”. Tā vismaz,
attaisnodams zudušo runu jēgu, sevi mierinu.
Tagad ir nepieklājīgi citēt Kārli Marksu. Agrāk tāpat kā tagad
nepieklājīgi bija viņu lasīt. Būšu divkārt nepieklājīgs. Citēšu,
bet aptuveni. Markss par lielo franču revolūciju teicis, ka tā
sava laika uzdevumus atrisinājusi romiešu tērpos, un ar romiešu
frāzēm. Mirabo nepagurdams citēja Ciceronu, bet Robespjēru
dzēlīgās epigrammās par „Ciceronu” apsaukāja tauta. Cicerona
gars tāpat kā vienā viņa runā radītā Damokla zobena metafora ik
brīdi atgriežas. Es nesaku, ka arī manī. Kaut šodien tādas naivas
iedomības dēļ jūtos pagodināts saņemt Cicerona balvu. Varat
arī neticēt, bet to uztveru kā simbolisku atzinību Atmodas vārdu

kopējam spēkam.
Tad kādēļ vēl gribas itin latviski klīrēties - sak, jā, kungi,
paldies, paldies, bet nevajadzēja?
Man, Cicerona laika plebeju un padomju laika strādnieku
bērnam atšķirībā no vairākiem boļševiku revolūcijas vadoņiem
nav bijis iespējas mācīties klasiskajā licejā, ko, starp citu,
savā dzīvē nožēloju visvairāk. Tur taču apguva romiešu
klasiķus un klasisko oratora mākslu. Mana skolotāja bijusi
tikai intuīcija. Tāpēc Atmodas laikā biju pārāk neizglītots,
lai zinātu, ka romiešiem post scriptum nereti nozīmēja varas
maiņai sekojošu novācamo personu sarakstu. To sapratu tikai
tad, kad pagājušajā 4. maijā Saeima mani draudzīgi mēģināja
noturēt šāviena attālumā no savas tribīnes. Šai situācijā jutos kā
nabaga radinieks no laukiem, kurš nav paspējis laikus pieslieties
pareizajai partijai. Vēl vairāk, jutos vainīgs, ka esmu dzīvs,
nevis visu cienīts, godāts, nekaitīgs aizgājējs. Piedod, Saeima,
piedod koalīcija un piedodiet partijas!
Jūsu rīcība, paldies dievam, rāda tikai to, ka mūsu vārdu radītā
valsts ir kļuvusi normāli demokrātiska. Politiķu vai partiju baiļu
un kompleksu dēļ nevienam nav vērts no tās bēgt uz ubi bene
laimīgo nekurieni.
Liels paldies Cicerona balvas komisijai par novērtējumu Trešās
Atmodas vārdiem. Tie jau no Romas republikas laikiem uzlādēti
ar brīvības un pašlepnuma enerģiju, kuras pietiks arī tad, ja būs
nepieciešama jauna Atmoda. Atmošanās tāpat kā aizmigšana ir
dabisks process grēcīgo cilvēku pasaulē.

P.S. Mans post scriptum nebūs tik skarbs, kā Romas vai
boļševiku impērijās. Atkārtošu rakstnieka un saprātīgas dzīves
skolotāja Hennrija Deivida Toro teikto: „Visbagātākais ir tas,
kas savām izpriecām tērē vismazāk naudas.” Tas attiecas arī uz
valsti.

ieteikt draugam

Submit Daiņa Īvāna  (Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā) runa Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā in Delicious Submit Daiņa Īvāna  (Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā) runa Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā in Digg Submit Daiņa Īvāna  (Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā) runa Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā in FaceBook Submit Daiņa Īvāna  (Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā) runa Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā in Google Bookmarks Submit Daiņa Īvāna  (Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā) runa Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā in Stumbleupon Submit Daiņa Īvāna  (Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā) runa Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā in Technorati Submit Daiņa Īvāna  (Cicerona balvas ieguvējs 2010.gadā) runa Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā in Twitter