Juris Rubenis (Runa 28.11.2011 Cicerona balvas piešķiršanas ceremonijā)

Juris Rubenis (Runa 28.11.2011 Cicerona balvas piešķiršanas ceremonijā)

Tiesiskums. Bet cilvēks?

Nereti krīžu situācijās dzirdēti vārdi: “kaut kas ir jādara”. Lai gan patiesībā beidzot būtu jābeidz darīt “kaut kas”, bet ļoti precīzas lietas. Kādas? To iespējams saprast tikai no jaunas, “gudrākas” perspektīvas.

Atkal un atkal esam spiesti atdurties pret neatceļamo atziņu: pasauli nemaina skaistas idejas, likumi vai uzkliedzieni no malas. Pasauli maina pārmainīti cilvēki.

Mēs ilgstoši esam dzīvojuši seklās virspuses pasaulē, kā saka ievērojamais domātājs Kens Vilbers - “flatlandē”. Tomēr pat vissakoptākā virspuse sāk zaudēt savu jēgu bez dziļumiem. Cilvēkam ir nepieciešams atkal atklāt savus dziļumus, sastapties ar sevi, kas ir pats lielākais cilvēka dzīves izaicinājums. Sevis atklāšana katram jāpaveic savā vietā. To nespēj reglamentēt pat paši labākie likumi un to nespēj stimulēt pat pašas elastīgākās sociālās garantijas.

Kā atklāt savus dziļumus un uzdrošināties doties lielākajā un elpu aizraujošākajā piedzīvojumā – sevis iepazīšanā? To ikdienā ir bijis īstenot tik grūti, ka nereti dažādu laikmetu cilvēki bija gatavi rīkoties ekstrēmi. Varbūt patiešām, lai to spētu, ir nedaudz jābūt ekstrēmistam?

Šai ziņā kā tipoloģisks simbols ir pirmajā brīdī neparasts un grūti izskaidrojams vēstures fenomens - masveidīgā cilvēku došanās tuksnesī, kas sākās 3.-4.gs. Ēģiptē, ko kāds autors sauc par pašu “lielāko antīkās pasaules jauniešu kustību”. Vēlāk šo kustību nosauca par Ēģiptes tuksneša tēviem. Taču tuksneša tēvu kustība sākās un turpinājās ar neskaitāmiem jauniešiem!

Kāpēc cilvēki sajuta nepieciešamību atstāt kulturāli, intelektuāli izsmalcināto un ekonomiski plaukstošo Aleksandriju, lai pārceltos cilvēka dzīvību apdraudošos apstākļos? Šo kustību neizraisīja ekonomiska vai kluturāla krīze. Uz to domātājs Montalemberts sniedz paradoksālu atbildi: “Dzīve vienatnē un askēzē, kas pirmajā brīdī šķiet pilnīgā pretrunā ar visām cilvēka vēlmēm, tomēr sakņojas cilvēciskajā dabā. Konkrētā savas dzīves mirklī katrs cilvēks sevī sajūt šo noslēpumaino un vareno vilkmi uz vienatni.”

Varbūt iemesls šai kustībai bija sajūta, ka ir sasniegta maksimālā robeža, cik tālu varam uzlabot pasauli, neuzlabojot sevi. Ja vēlos iet tālāk, ir jāstrādā pašam pie sevis.

Cilvēki caur tuksnesi mēģināja beidzot “nonākt paši pie sevis”. Lai piedzīvotu to, ko Gēte aprakstījis vārdos: “Tikai tad, kad es pa īstam esmu viens, es neesmu viens.” Savādi, ka pasaulei to mācīja saprast kāds antīkais analfabēts – Antonijs.

Daudzi Antonija laikabiedri vienatnē redzēja vienīgo veidu kā atklāt un pārspēt smalkas verdzības formas, kuras parasti nemaz nepamanām. Taču, ja tās sakrājas, dzīve pat vislabvēlīgākajos nosacījumos un apstākļos, pēkšņi kļūst pilnīgi nepanesama. Vientuļnieki, kas izaicināja par pašsaprotamu uzskatīto dzīves modeli, spēja tik ļoti satricināt sava laika pasauli, ka bagātu romiešu pārpildīti kuģi regulāri devās uz Ēģipti, lai ieraudzītu cilvēkus, kas atraduši sevi. Daudzi nojauta, ka tas, ko demonstrē tuksnešu vientuļnieki, ir svarīgs katram cilvēkam.

“Tuksnesis” un viedie tuksneša tēvu padomi palīdzēja cilvēkam atrast nevis jaunu ideoloģiju, bet pašam sevi. Tev jāmeklē nevis ārpusē, bet iekšpusē. Esi vērīgs! Jo ceļš, kuru Tu meklē ir tevī!

Došanās tuksnesī nenozīmēja bēgt no pasaules, bet gan tuvoties sev un Dievam. Ēģiptes vientuļnieku vidū bija populārs sakāmvārds: “Ja tu tikai bēdz no cilvēkiem, vai nicini pasauli un cilvēkus, ar to tu tikai pats sevi padari par nerru.”

Tuksnesis darbojās kā sava veida dzīves restarts, kā ceļš uz patiesu brīvību. Lai tev vajadzētu nevis vairāk un vairāk (kas tevi dara nebrīvāku un nebrīvāku) , bet pakāpeniski aizvien mazāk un mazāk! Tikai, palūkojoties uz “pilsētu” (ikdienišķo dzīvi) no “tuksneša” (klusuma un vērības) perspektīvas, pēkšņi atklājās svarīgākais. Tas bija ar mērķi noskaidrot – ko nozīmē būt cilvēkam. Tas atklājas distancējoties no pūļa, ierobežojot sevi, kļūstot vērīgam. Lai pēc tam starp sevi atradušiem cilvēkiem veidotos jaunas attiecības.

Kā zināms, starp vēstures periodiem un procesiem pastāv noteikta simetrija. Tāpēc šie tālie notikumi tik negaidīti uzrunā arī mūs.

Mums, protams, nav fiziski jādodas tuksnesī. Tomēr nepieciešamība dzīvi ieraudzīt no jauna skata punkta - ir absolūti, ekstrēmi nepieciešama. Acu un galvu attīrīšana no klišejām, ilūzijām un egoisma. Tas ir priekšnosacījums, lai labāki cilvēki veidotu labāku sabiedrību.

Cilvēka piedzimšana ir garš process. Tā tikai sākas ar fizisko piedzimšanu, bet noslēdzas ar garīgu piedzimšanu, atskārsmi - es esmu garīga būtne. Galvenais reliģijas uzdevums vienmēr bijis asistēt un palīdzēt pie cilvēka attīstības, pārvērtības, garīgas piedzimšanas.

Kā skaisti sacījis kardināls Džons Henrijs Ņūmens: “Cilvēka esība nozīmē pārmaiņas. Pilnība nozīmē spēt bieži mainīties.“ Bez šīm pārmaiņām mēs nekad nespēsim labi paveikt nevienu sabiedrisku uzdevumu, arī ne radīt labākus likumus.

Jaunajā Derībā dzirdam biedējošus vārdus “mirt un augšāmcelties”, kas var likties pārāk radikāli. Tomēr tieši šajos vārdos ir formulēta kristietības dziļākā būtība, dzīves programma. Mums nepieciešamas radikālas pārmaiņas! Tās ved pie pagrieziena, ko dažādas tradīcijas apzīmē atšķirīgos vārdos – pamošanās, otrās piedzimšanas, atgriešanās, satori, apgaismības. Šī pieredze palīdz sevi un līdz ar to arī citus cilvēkus ieraudzīt pilnīgi savādāk. Man grūti iedomāties kādu citu cilvēka un sabiedrības pārmaiņu avotu, kā vienīgi mūsu dziļumu atklāšanu.

Kad Jēzus runā par baļķi acī, viņš atgādina, ka katra “normāla” cilvēka redzes lauks ir piesārņots ar lielākiem vai mazākiem svešķermeņiem. Savukārt, ja tu neredzi pasauli tādu, kāda tā ir un pieņem par “normālu” savu ierobežoto uztveri, tu nemitīgi citiem un sev darīsi pāri.

Tāpēc - aizliegt sevi (savu ego), citiem vārdiem – “mirt un augšāmcelties” nereti ir vienīgā izeja no strupceļa. Te nepieciešama pamošanās un tikai tad likumi.

Lai šodien to uzdrīkstētos īstenot ir jābūt “mazliet trakam”, vai ne? Jā, jāuzdrīkstas iziet no parastās dzīves... lai tajā atgrieztos varbūt mazliet gudrāks.

Nevis Cicerons, bet kāds cits romietis Marks Porkijs Kato vecākais, katru savu runu, neatkarīgi no runas tēmas un satura, mēdza noslēgt ar vārdiem: “Un, starp citu, es uzskatu, ka Kartāgai ir jātiek sagrautai”. Varbūt arī mums katras runas noslēgumā, lai par ko mēs runātu, vajadzētu sev atgādināt: un, starp citu, tev jāsatiek pašam sevi, jāatklāj savi dziļumi, beidzot jāpamostas, jāpiedzimst vēlreiz, beidzot jāpārspēj savs ego. Jo tieši no tā ir atkarīgs viss pārējais tevī un šajā pasaulē.

ieteikt draugam

Submit Juris Rubenis (Runa 28.11.2011 Cicerona balvas piešķiršanas ceremonijā) in Delicious Submit Juris Rubenis (Runa 28.11.2011 Cicerona balvas piešķiršanas ceremonijā) in Digg Submit Juris Rubenis (Runa 28.11.2011 Cicerona balvas piešķiršanas ceremonijā) in FaceBook Submit Juris Rubenis (Runa 28.11.2011 Cicerona balvas piešķiršanas ceremonijā) in Google Bookmarks Submit Juris Rubenis (Runa 28.11.2011 Cicerona balvas piešķiršanas ceremonijā) in Stumbleupon Submit Juris Rubenis (Runa 28.11.2011 Cicerona balvas piešķiršanas ceremonijā) in Technorati Submit Juris Rubenis (Runa 28.11.2011 Cicerona balvas piešķiršanas ceremonijā) in Twitter