Egils Levits Cicerona balvas laureāts 2011

28.11.2011

Runa Cicerona balvas saņemšanas sarīkojumā

Egils Levits

PAR NACIONĀLO IDENTITĀTI UN DEMOKRĀTISKU ATMIŅU POLITIKU

I. Dienas kārtībā - nācijas identitāte un valsts pamati

Vēlos pievērst uzmanību pamatjautājumam, kas mūs pēdējā laikā publiskā diskusijā tieši vai netieši nodarbina: latviešu nācijas identitāte un Latvijas valsts pamati, tās jēga un būtība.

Parastā situācijā šādi jautājumi nav sabiedrības dienaskārtībā, jo nācija un valsts ir drošas par sevi, savu identitāti, savu jēgu un būtību, saviem pamatiem.

Citviet Eiropā cilvēki par šādu jautājumu būtu pārsteigti. Patiesi, šādas diskusijas nav nevienā citā Eiropas valstī. Taču pēdējā laika politiskā konstelācija ir tāda, kura - gribam to vai negribam - mums arvien skaidrāk un tiešāk šo jautājumu uzdod.

Un mums uz to ir jāatbild.

Nebūdami skaidrībā par savas nācijas un savas valsts identitāti, mēs, tāpat kā indivīds, kuram ir problēmas ar savu identitāti, nevaram mērķtiecīgi virzīties uz priekšu un pieņemt lēmumus, kas pozitīvi veidotu nākotni.

Režisoram Vudijam Allenam ir filma "Zēligs" (Zelig). Filmas varonim Leonardam Zēligam piemīt īpašība - savas identitātes nedrošības dēļ viņš automātiski pilnībā piemērojas apkārtējai videi, cilvēkiem, kas ir ap viņu, tādā veidā radīdams dažādas komiskas situācijas. Tomēr filmai ir dziļāka jēga - tā atklāj, ka cilvēkam, gribas subjektam, ir identitāte, un, ja tā ir vāja - vai, kā šajā pārspīlētājā variantā, tās vispār nav, - tas izslēdz iespēju veidot un īstenot savu gribu, darboties mērķtiecīgi.

II. Latvija - latviešu nācijas valsts. Bet vai mēs to pietiekami apzināmies?

Taču arī tautām un valstīm, it sevišķi pēckoloniālos apstākļos, var būt identitātes problēmas.

Tas, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts, izriet no mūsu valsts izveidošanas jēgas, kas ir iekodēta Satversmē, lai arī tas tur vārdiski nav ierakstīts. Šis virsprincips ir Latvijas valsts pamataksioma, tās eksistences pamats. Tas - blakus demokrātijas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts virsprincipiem - ir viens no konkrētās Latvijas valsts iekārtas raksturlielumiem.

Par to runāja Atmodas laikā. Taču pēc neatkarības atjaunošanas vadošās politiskās partijas, mūsu politiskās un intelektuālās elites lielākā daļa, ļaujoties pēckoloniālās mazvērtības kompleksam un kultivējot pārprastu politkorektumu, aizvien lielākā mērā izvairījās par to runāt un to uzsvērt. Šāda "gļēvlatviska" nostāja padarīja šo Latvijas valsts aksiomātisko bāzi bālu un neskaidru.

Rezultātā latviešu nacionālā identitāte, tās valstiskā dimensija patlaban ir kļuvusi visai neizteiksmīga, salīdzinot ar citām Eiropas nācijām.

III. Nacionāla valsts - Eiropas normalitāte

Pretstatā tam Igaunijas un Lietuvas 1992. gadā pieņemtajās jaunajās konstitūcijās ir skaidri - un skaļi - pateikts, ka šīs valstis ir igauņu un lietuviešu nacionālas valstis. To visu laiku ir teikuši politiķi, tas ir mācīts skolās. Tas ir skaidrs katram igaunim un lietuvietim. Igaunijas konstitūcijā ir teikts, ka Igaunijas valsts virsuzdevums ir nodrošināt igauņu nācijas, valodas un kultūras eksistenci cauri gadsimtiem. Kā jurists varu teikt - tie nav tukši vārdi, tā ir konstitucionālā līmenī nostiprināta Igaunijas valsts programma, kas izsaka šīs valsts jēgu un būtību.

Uzsvēršu, ka nācijas un valsts nacionālā identitāte ir Eiropas normalitāte. Valstsnācijas nacionālā identitāte nosaka attiecīgās valsts nacionāli kulturālo identitāti, kas īpaši izpaužas kopējā valsts valodā, kultūrā, sociālajā atmiņā.

IV. Atvērtā valstsnācija - pret etnisko sašķeltību

Tādēļ valstsnācija ir un tai jābūt atvērtai, tai savā valodā, kultūrā, sociālajā atmiņā jāiesaista arī mazākumtautības un vecie un jaunie imigranti, lai nerastos visu sabiedrību šķeļošas, paralēli valstsnācijai pastāvošas, etniski noslēgtas pasaules.

Tas nenozīmē, ka cittautiešiem ir jāatsakās no savas nacionālās identitātes. Tā ir katra personīga lieta. Taču tas nozīmē, ka viņiem ir jāapgūst arī valstsnācijas identitāte, jāieiet tajā.

Ļoti svarīga nozīme šeit ir vienotai skolu sistēmai, vienotai valsts demokrātiskajai un pilsoniskajai izglītībai. Visiem ir skaidri jāapzinās, kādā valstī mēs dzīvojam, jāzina, jāakceptē un jāpārņem mūsu valsts politiskās, valstiskās un nacionālās pamatvērtības.

Tieši tāda ir politika, kas nepieciešama, lai pārvarētu sabiedrības sašķeltību pēc etniskiem, reliģiskiem vai citiem kritērijiem. Tieši tāda mūsdienās ir eiropeiska pieeja šim jautājumam.

V. Rūpes par nācijas identitāti - gan citviet Eiropā, gan Latvijā

To nesen skaidri ir uzsvēruši arī tādi Eiropas līderi kā Angela Merkele, Nikolā Sarkozī, Deivids Kamerons. Pieņemot globalizācijas izaicinājumus, arī šīs skaitliski lielās nācijas pēdējā laikā pastiprināti pievērš uzmanību jautājumam par valstsnācijas identitātes - valodas, kultūras, pamatvērtību - nostiprināšanu, lai neizveidotos un nenostiprinātos demokrātijai traucējošas etniskas paralēlas pasaules.

Piemēram, Francijā katru gadu valdība sniedz ziņojumu parlamentam par valsts valodas stāvokli valstī, kas parlamentā tiek plaši apspriests. Jau dažus gadus tur ir arī nacionālās identitātes ministrs, kura uzdevums ir veicināt nacionālās identitātes stiprināšanas politiku, kā arī veicināt imigrantu - arī tādu, kas tur dzīvo jau otrajā, trešajā, ceturtajā paaudzē, - iekļaušanos franču valstsnācijā, lai mazinātu etnisko un sociālo spriedzi.

Ja jau skaitliski lielās Eiropas valstis pastiprināti rūpējas par savu valstsnāciju nacionālo identitāti, tad tas vēl jo vairāk jādara tādai skaitliski nelielai nācijai kā latviešu nācija. Nācijas un valsts nacionālā identitāte ir Eiropas normalitāte. Valstsnācijas nacionālā identitāte nosaka attiecīgās valsts nacionāli kulturālo identitāti, kas izpaužas it sevišķi kopējā valsts valodā, kultūrā, sociālajā atmiņā.

Jau senāk esmu ieteicis arī Latvijā iedibināt nacionālās identitātes ministra posteni, kurš, cita starpā, ik gadus sniegtu Saeimā izsmeļošu ziņojumu par aktuāliem nacionālās identitātes politikas jautājumiem, par sabiedrības integrāciju un valsts valodas stāvokli mūsu valstī, kā arī par to, kā Latvijai piesaistīt tos pilsoņus un latviešus, kas pārcēlušies uz ārzemēm.

Izmantodams izdevību, vēlos šo priekšlikumu atkārtot. Nākamajā valdībā, manuprāt, būtu jāiedibina nacionālās identitātes ministra postenis (nevis ar ministriju, bet ar nelielu sekretariātu), kurš valdības līmenī rūpētos par šiem Latvijas valstij, tās būtībai, pat valstiskajai eksistencei ārkārtīgi svarīgajiem jautājumiem.

Tas, ka mums vēl 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas šie ir akūti jautājumi, turklāt akūtāki nekā jebkad, rāda, ka ir piecas minūtes pirms divpadsmitiem. Tomēr iepriekšējās valdības laikā jau bija redzami pirmie nelielie aizmetņi šādai eiropeiskai pieejai, 2011. gada 20. oktobrī pieņemot Kultūras ministrijas sagatavotās nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes.

Tādēļ tieši kā atbildīgi pilsoņi mēs būtu ieinteresēti, lai valdība pret šiem latviešu nācijai un Latvijas valstij eksistenciālajiem pamatjautājumiem turpmāk izturētos patiešām nopietni un tas atspoguļotos valsts praktiskajā politikā, kas būtu vērsta uz latviskās Latvijas identitātes nostiprināšanu.

VI. Kur atrodas Latvija

Pie identitātes pieder arī skaidrība par savas nācijas ģeopolitisko atrašanās vietu. Tas nav tas pats, kas ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Somija ģeogrāfiski atrodas Eiropas malā. Taču tam sakarā ar moderno transporta un komunikācijas līdzekļu attīstību nav nozīmes. Ģeopolitiski, pēc somu pašu domām, tā atrodas Eiropas centrā.

Arī igauņiem ir skaidra viņu atrašanās vieta. Viņi sevi ir definējuši kā nacionālu un eiropeisku nāciju. Igaunijai ir skaidrs, kur tā atrodas, proti, ar abām kājām Eiropā, rietumu krastā, nevis kaut kur pa vidu uz tilta "starp Rietumiem un Austrumiem".

Tomass Hendriks Ilvess, kurš šodien tiek uzskatīts par Baltijas valstu līderi un runasvīru starptautiskajā arēnā, tāpat kā agrāk mūsu Vaira Vīķe-Freiberga, nesen teica, ka gadījumā, ja Eiropas Savienībā tomēr izveidosies "divu ātrumu Eiropas" - valstis, kas integrācijā ies uz priekšu ātrāk, veidos "Eiropas kodolu", un pārējās valstis, kas paliks Eiropas perifērijā, - tad Igaunija darīs visu, lai būtu kopā ar "Eiropas kodola" valstīm. Par igauņiem var droši teikt, ka ar to T.H. Ilvess ir paudis Igaunijas sabiedrības lielākās daļas viedokli.

VII. Kas ir eiropeiska un rietumnieciska identitāte

Arī ministru prezidents Valdis Dombrovskis ir teicis, ka Latvija vēlētos piederēt pie "Eiropas kodola". Taču, zinot, ka piederēšana pie "Eiropas kodola", jā, arī pati līdzdalība Eiropas Savienībā nozīmē ne tikai "fondu izsišanu", bet gan prasa daudz vairāk domu un pūļu veltīt Eiropai, tās kopējam labumam, gribētu jautāt - cik tālu V. Dombrovska paziņojums patiešām arī atbilst mūsu sabiedrības lielākās daļas nostājai šajā jautājumā?

No vienas puses, Latvija deva Eiropai paraugstundu, kā pārvarēt dziļu ekonomisku un finanšu krīzi. To pozitīvi atzīst arī citas Eiropas valstis. Bet, no otras puses, ja mēs pajautātu "vidējam latvietim", vai viņš sevi uzskata par eiropieti, par rietumnieku, šķiet, atšķirībā no "vidējā soma" vai arī "vidējā igauņa" ļoti daudzos gadījumos skaidras atbildes vietā būtu minstināšanās.

Ko nozīmē eiropeiskā, rietumnieciskā identitāte? Kādās attiecībās tā ir ar latviešu nacionālo identitāti?

Mana atbilde ir šāda: latviskā identitāte ir nacionāli kulturāla identitāte, kuras pamatā ir valoda, kultūra visplašākajā izpratnē, vēsturiskā likteņkopība un sociālā atmiņa. Tā ir tāda pati nacionālā identitāte kā somu, igauņu, zviedru, franču, krievu identitāte.

Turpretim eiropeiskā identitāte ir strukturēta citādi nekā nacionālā identitāte. Tās pamatā katrā ziņā nav valoda. Tās pamatā nav arī reliģija, par ko tika diskutēts Eiropas Savienības konstitūcijas projekta un Lisabonas līguma sagatavošanas laikā. Eiropeiskās identitātes pamatā ir plaša, visas Eiropas nācijas aptveroši kultūras pamati, visu kontinentu aptveroša likteņkopība un sociālā atmiņa, kas veido atsevišķo nāciju kultūras, likteņkopības un sociālās atmiņas dziļākos slāņus.

VIII. Eiropeiskās (rietumnieciskās) pamatvērtības - centrāls eiropeiskās identitātes elements

Taču pēdējā gadsimtā, bet it sevišķi kopš Eiropas Savienības dibināšanas, eiropeiskajai identitātei ir nākusi klāt vēl viena, ļoti spēcīga dimensija - tās ir eiropeiskās (rietumnieciskās) pamatvērtības.

Tās ir mēģināts uzskaitīt Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā:

"Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība."

Kā jurists varu teikt - šie vārdi nav tukša skaņa, skaista deklarācija. Tiem ir dziļa politiska un juridiska jēga. Pamatojoties uz tiem, iespējams skaidri nošķirt, kāda politika, kāda rīcība, kāda doma ir eiropeiska un kāda nav. Mūsdienīga latviešu nācija var vienlaicīgi būt gan dziļi latviska, gan eiropeiska un rietumnieciska. Tie, kas mēģina pretstatīt latvisko un eiropeisko vai rietumniecisko, neizprot šo identitāšu būtību.

Tās ir politiskas pamatvērtības, kas veido svarīgu eiropeiskās identitātes sastāvdaļu. Tās vieno eiropeisko identitāti ar vēl plašāku - rietumniecisko - identitāti, kas aptver daudzas nācijas ārpus Eiropas, kuras balstās uz šīm pašām pamatvērtībām.

Mēs tomēr redzam, ka mūsu sabiedriski politiskajā domāšanā, pasaules uztverē, kas, piemēram, izpaužas interneta portālu komentāros un arī politiskajā telpā, šīs pamatvērtības nav vēl pietiekami stipras.

Manuprāt, latviešiem vajadzētu tās mērķtiecīgāk apzināt, pārņemt un, galvenais, attiecīgi rīkoties, lai mēs gluži dabiski, bez atkāpēm un ierobežojumiem, varētu sevi uzskatīt par eiropeisku un rietumniecisku nāciju, tāpat kā, piemēram, somi, portugāļi vai igauņi.

IX. Mūsdienīga latviešu nācija - latviska un eiropeiska

Tātad moderna, mūsdienīga latviešu nācija var vienlaicīgi būt gan dziļi latviska, gan eiropeiska un rietumnieciska. Tie, kas mēģina pretstatīt latvisko un eiropeisko vai rietumniecisko, neizprot šo identitāšu būtību.

To skaidri norāda Līguma par Eiropas Savienību 4. pants, kas nosaka, ka "Eiropas Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti".

Šajā sakarā Eiropas Savienības Tiesa pavisam nesen - šī gada 12. maijā - savā spriedumā lietā "Runeviča-Vardina (Runevič-Vardyn) pret Lietuvas valsti" atzina, ka 4. pantā minētais Eiropas Savienības respekts pret dalībvalsts nacionālo identitāti aptver arī valsts valodas aizsardzības pasākumus. Tiesa pievienojās Lietuvas valsts argumentam, ka "lietuviešu valoda ir konstitucionālā vērtība, kas saglabā nācijas identitāti, dod ieguldījumu pilsoņu integrācijā, nodrošina valsts suverenitātes izpausmi, valsts nedalāmību, kā arī labu valsts dienestu un teritoriālo vienību funkcionēšanu".

X. Sociālā atmiņa (vēstures priekšstats) - nacionālās identitātes sastāvdaļa

Īsumā pievērsīšos tikai vienam nacionālās identitātes elementam.

Viens no būtiskiem jebkuras nācijas nacionālo identitāti veidojošajiem faktoriem blakus valodai, kultūrai, vēsturiskajai likteņkopībai ir sociālā atmiņa jeb vēstures priekšstats.

Sociālā atmiņa ir kolektīva atmiņa. Neviens cilvēks nedzīvo tikai ar savu personīgo atmiņu. Tas būtu pārāk šauri, ierobežojoši, un, nezinot situācijas vai parādības cēloņus, kas vienmēr ir vēsturiski, viņš nespētu arī adekvāti rīkoties. Katrā ziņā cilvēks "zina" daudz vairāk nekā tikai to, ko viņš ir personīgi piedzīvojis. Viņa personīgie piedzīvojumi, kombinēti ar līdzdalību sabiedrības sociālajā atmiņā, lielā mērā veido cilvēka personisko identitāti, viņa unikālo personību. Līdzīgi cilvēku personīgie piedzīvojumi un līdzīga sociālā atmiņa, ko cilvēki ir ieguvuši no kolektīvā sociālās atmiņas "rezervuāra", veido līdzīgas pasaules uztveres un līdz ar to arī līdzīgu politisko izturēšanos. Kopēja sociālā atmiņa ir sabiedrības saistviela.

Sociālā atmiņa nav tas pats kas vēsture. Vēsture ir tas, kas ir bijis. To mēģina izpētīt vēsturnieki. Sociālā atmiņa ir tas, kā mēs uztveram to, kas ir bijis, kā mēs to vērtējam, atceramies vai aizmirstam. Un tas nav viens un tas pats.

To mēs redzam, piemēram, 18. novembrī. Atmiņa par valsts dibināšanu, kas tiek saglabāta svinamas gadskārtas veidā, vieno mūsu sabiedrību, vismaz lielu daļu, kaut gan praktiski neviens no mums to nav piedzīvojis personīgi.

Tādēļ neviena nācija nevar iztikt bez savas pagātnes, savas sociālās atmiņas jeb vēstures priekšstata, ko sabiedriskā diskursā bieži apzīmē par vēsturi, bet kas, kā jau teicu, nav tas pats kas vēsture, lai arī ir cieši saistīta ar to.

XI. Sociālā atmiņa un vēsture

Sociālā atmiņa ir cieši saistīta ar vēsturi, jo sociālā atmiņa nevar būt atrauta no vēstures - citādi, kā tas bija padomju režīmā, var nonākt pie situācijas, ka sabiedrība dzīvo ilūzijās, nereālos priekšstatos par vēsturi, kas traucē tai adekvāti izprast tagadni. Taču sociālā atmiņa nav arī tikai kailu vēstures faktu sarindojums. Sociālā atmiņa piešķir vēstures faktiem jēgu.

Gribu īpaši uzsvērt, ka sociālo atmiņu veido ne tikai tas, ko cilvēki atceras, bet arī tas, ko cilvēki aizmirst. Reiz visiem zināmi notikumi, stāstījumi, vērtējumi var kļūt neskaidrāki un aizmirsties. Rezultātā mainās sociālās atmiņas saturs. Arī valsts atmiņu politika var būt mērķtiecīgi vērsta uz aizmiršanu, tātad uz noteiktu notikumu, stāstījumu, vērtējumu izslēgšanu no tautas sociālās atmiņas.

Piemēram, padomju okupācijas periodā svinēt 18. novembri bija aizliegts, un atmiņas par valsts dibināšanu un līdz ar to neatkarīgu Latviju gadu gaitā izbalēja, un kā latviešus vienojošs faktors tas lēnām kļuva aizvien vājāks. Tomēr līdz Trešajai atmodai tās neizzuda pavisam, un, okupācijas varai sabrūkot, šis latviešu tautas sociālās atmiņas posms pēkšņi uzliesmoja ar negaidītu spēku, kļūdams par vienu no nāciju vienojošiem un virzošiem politiskiem faktoriem.

XII. Atmiņu politika

Sociālā atmiņa veidojas pati, neapzināti, bet to var arī apzināti veidot vai ietekmēt. Valsts to veido, lai panāktu lielāku sabiedrības integrāciju, jo kopīgas atmiņas vieno kā indivīdus, tā nāciju.

Valsts politiku, kas tieši vai netieši ietekmē tautas sociālo atmiņu, var apzīmēt par atmiņu politiku. Bez tās neiztiek neviena valsts. Piemēram, skolā, vēstures stundās, arī citos priekšmetos, piemēram, politikā, ģeogrāfijā, literatūrā, valsts noteikti mācību plāni iezīmē to saturu, ko cilvēks apgūst kā savu sociālo atmiņu. Taču sociālo atmiņu valsts veido arī citādi, piemēram, ceļot pieminekļus pozitīvi vērtētiem notikumiem vai personām, iekārtojot muzejus, nosakot svinamās dienas un gadskārtas, nosaucot ielas un citus objektus, politiķu runās, partiju programmās vai dažādos valsts dokumentos pozitīvi izceļot vienus un negatīvi iezīmējot citus notikumus vai personas.

Tātad mēs ikdienā ik uz soļa sastopamies ar valsts atmiņu politiku, kas ietekmē mūsu vēstures priekšstatu, mūsu sociālo atmiņu - un līdz ar to - mūsu pasaules uztveri, bet vēl dziļāk - mūsu nacionālās identitātes saturu. Attieksmē pret mūsu nāciju un valsti, tās latviskumu, vēl joprojām skaidri redzamas okupācijas režīma uzspiestās domāšanas kategorijas. Pēc iespējas pilnīgāk ir jāizceļ no aizmirstības gan upuru, gan noziedznieku vārdi.

Neitrāliem, "sausiem" vēstures faktiem pašiem par sevi nav nozīmes, tiem nozīmi piešķir tikai sociālā atmiņa, vēstures priekšstats, kas tos ietver kontekstā, kur tie iegūst savu jēgu.

Šis konteksts mainās līdz ar sabiedrības aktuālo pasaules redzējumu. Tādēļ - lai cik dīvaini tas sākotnēji arī šķistu - var piekrist teicienam, ka nekas nav tik mainīgs kā vēsture. Precīzāk - sociālā atmiņa jeb vēstures priekšstats.

XIII. Demokrātiskas valsts atmiņu politika

Atmiņu politika ir leģitīma un nepieciešama demokrātiskas valsts politikas sastāvdaļa.

Gunārs Astra 1983. gadā tika notiesāts par literatūras (Džordža Orvela romāna "1984", trimdas vēsturnieka Ulda Ģērmaņa grāmatas "Latviešu tautas piedzīvojumi" u. c.) glabāšanu, pavairošanu, izplatīšanu.

Tas ir sauss vēstures fakts. Taču savu nozīmi tas iegūst tikai kontekstā ar atjaunotās demokrātiskās, tiesiskās, nacionālās Latvijas valsts pasaules redzējumu, kas ietver arī attiecīgu vēstures priekšstatu. Toreizējās okupācijas varas acīs G. Astra bija noziedznieks, šodien mūsu sabiedrības sociālajā atmiņā G. Astra ir varonis.

Un tā tam arī jābūt. Demokrātiska valsts iekārta balstās uz noteiktām pamatvērtībām, par kurām jau runāju iepriekš, tādēļ demokrātiskās un nacionālās Latvijas sociālajai atmiņai ir jāatspoguļo tieši šīs un nevis citas, piemēram, okupācijas varas, pamatvērtības.

Cits piemērs. Mēs varam jautāt, vai mūsdienu Latvijas atmiņu politika, kurai būtu jābalstās uz šīm demokrātiskajām pamatvērtībām, patiešām prasa pieminekļa atjaunošanu cara Aleksandra uzvarai pār Napoleonu - vai, tieši otrādi, ja jau mēs pieminam šo karu, kurš notika arī Latvijas teritorijā, pieminekli drīzāk būtu pelnījis Napoleons, kurš, balstoties uz apgaismības idejām, savās iekarotajās teritorijās ieviesa zināmus tiesiskas valsts elementus, atcēla (latviešu liktenim tik nozīmīgo!) dzimtbūšanu un likvidēja inkvizīciju. Mūsu brāļu tautas - lietuvieši un poļi -, cerot atjaunot savu valsti, sagaidīja Napoleonu kā atbrīvotāju. Arī Rīgā un citur Baltijā apgaismotie prāti cerēja uz Napoleona uzvaru. Bet mēs atjaunosim pieminekli par godu vēl visai tumsonīgā cariskā režīma uzvarai?

XIV. Diskusijas par vēsturi ir diskusijas par šodienu

Demokrātiskajai un nacionālajai Latvijai ir apzinīgi jāveido sava sociālo atmiņu politika, vismaz attiecībā uz pēdējo gadu simteni, kas, no šodienas viedokļa, pozitīvi izceltu to, kas ir demokrātisko un nacionālo valsti veicinoši vēstures notikumi, parādības, stāstījumi, un negatīvi iezīmētu to, kas ir to kavējoši vēstures notikumi, parādības, stāstījumi. Tā ir leģitīma demokrātisko pamatvērtību un nacionālās identitātes nostiprināšanas politika.

Tai, protams, stingri jābalstās uz faktiem (kurus izpētīt ir vēsturnieku uzdevums) un, piešķirot tiem jēgu, jāņem vērā to objektīvā nozīmība. Tā nedrīkst izlaist svarīgus faktus, tai jāievēro faktu hronoloģija un kauzalitāte, taču tai jāsakārto un jāvērtē šie fakti tā, kā tie jāvērtē sabiedrībai, kura balstās tieši uz demokrātiskām pamatvērtībām. Godīgai demokrātiskas valsts atmiņu politikai, kas piešķir jēgu citādi nesakarīgu un izolētu vēstures faktu savirknējumam, nav nekā kopēja ar totalitāro režīmu vēstures viltojumiem.

Uzsveru - mums nav jābaidās no pagātnes vērtēšanas. Tieši otrādi, tas ir nepieciešams, lai labāk saprastu tagadni, savas nācijas un valsts identitāti, paša personisko iesaisti vēstures tecējumā.

Tādēļ nacionālās identitātes politikai jāaptver arī no demokrātiskās un nacionālās Latvijas valsts viedokļa jēgpilna sociālo atmiņu politika. Neadekvāti vēstures vērtējumi negatīvi ietekmē mūsu šodienas politiku, mūsu šodienas attieksmi pret nāciju un valsti.

Tādēļ uzsveru - politiskās diskusijas par vēstures vērtējumiem nav diskusijas par vēsturi. Tās ir diskusijas par šodienu, par šodienas pasaules redzējumu. Tās nevar atstāt vēsturniekiem, par tām ir jādiskutē sabiedrībai.

Apzinoties sevi kā neatņemamu Eiropas sastāvdaļu, mums, veidojot savu, mūsdienīgu atmiņu politiku, vienlaikus ir jādod arī savs latviskais pienesums Eiropas kopējam vēstures redzējumam. Tas sakarā ar pēckara Eiropas politisko dalījumu ir sašķelts. Eiropas rietumu daļas vēstures priekšstatā Eiropas austrumu daļas vēsturiskā pieredze ir ietverta ļoti fragmentāri. Uz to ir norādījis arī Eiropas Parlaments, aicinot veidot kopēju Eiropas sociālo atmiņu, kas ietvertu visu Eiropas nāciju sociālo atmiņu. Šeit pozitīvi jāatzīmē vairāku latviešu eiroparlamentāriešu iniciatīva šajā jomā.

XV. Latvijas vēstures lielie pagriezieni demokrātiskā atmiņu politikā

Konkrēti domājot par 20. gadsimta Latvijas vēstures lielajiem pagrieziena punktiem, man šķiet, ka mūsu atmiņu politikai būtu jābūt daudz kontrastainākai, spēcīgākai, skaidrākai, drosmīgākai. Manuprāt, dažos gadījumos to būtu nepieciešams arī pārdomāt un revidēt.

Tālāk - īsumā mans personīgais redzējums par šādu jēgpilnu atmiņu politiku.

Vispirms, protams, pozitīvi ir jāvērtē Jaunā strāva un 1905. gada revolūcija. Tās bija latviešu sociālās un politiskās emancipācijas kustības.

Turpretim 1915. gada strēlnieku vienību dibināšana ir jāvērtē kā tuvredzīga latviešu iesaistīšana nejēdzīgā karā.

Centrālajai atmiņu politikas kulminācijai, protams, jābūt Latvijas valsts dibināšanai un Atbrīvošanas karam. Šķiet, ka Atbrīvošanas karš - pat šis nosaukums - mūsu pašreizējā sociālajā atmiņā ir visai pabāls.

1934. gada 15. maijs ir jāredz kā problemātisks notikums Latvijas valsts vēsturē. Tas prasa arī diferencētu Kārļa Ulmaņa kā Latvijas valstsvīra vērtējumu.

Par Latvijas valsts okupāciju un aneksiju 1940. gadā nevar būt divu domu - tā bija lielākā nelaime latviešu nācijas 20. gadsimta vēsturē. Šeit nekādā ziņā nevar pieļaut aizmiršanas politiku kā vienu no atmiņu politikas metodēm. Tieši otrādi, ir jāpēta, jāstāsta, un, galvenais, sabiedrībai jāsaprot, kā funkcionēja totalitārais okupācijas režīms, kā darbojās vācu un pēc kara atkal padomju terors, kā režīms iedarbojās uz sabiedrību un cilvēku, kā tas pārmainīja uztveri un domāšanu, kādas sekas tas ir atstājis un kā tās vēl joprojām ietekmē mūsu sabiedrību. Gribu uzsvērt, ka tieši daudzu cilvēku attieksmē pret mūsu nāciju un valsti, tās latviskumu, vēl joprojām skaidri redzamas okupācijas režīma uzspiestās domāšanas kategorijas. Pēc iespējas pilnīgāk ir jāizceļ no aizmirstības gan upuru, gan noziedznieku vārdi. Ja mēs to nedarām, tad mēs nevaram saprast mūsdienas un tieši neizvērtētā totalitārā pagātne ir viena no mūsu šodienas problēmām.

Uz šī fona ir skaidri jāatzīst, ka Latviešu leģiona veidošana un cilvēku mobilizācija tajā, tāpat kā pirms tam latviešu karavīru mobilizācija padomju okupācijas armijā, bija starptautisks noziegums un, no latviešu viedokļa, nejēdzīgs upuris. Individuāla varonība noziedzīgā kontekstā ir traģēdija, kas kā tāda ir jāatklāj un jāpadara skaidra.

Turpretim skaidri pozitīvi ir jāvērtē varonīgā nacionālā bruņotā pretestības kustība. Sākumā tā Latviešu centrālās padomes vadībā vērsās pret vācu okupantiem, bet pēc okupācijas režīmu nomaiņas 1945. gadā, kuru simbolizē 9. maijs, tā līdz pat 1956. gadam turpinājās kā mežabrāļu cīņa pret padomju okupantiem. Tā bija bezcerīga, bet varonīga cīņa par brīvu Latviju. Tā mums jāatceras ar cieņu un bijību.

Tāpat mums skaidri jāizceļ padomju okupācijas laika pilsoņu tiesību aizstāvji, disidenti. Viņi bija mūsu tautas sirdsapziņa. Vienlaikus ir jāpēta un jāskaidro kolaboracionisms kā tipiska okupācijas un totalitārisma parādība. Kolaboracionisms, konformisms, iekšēja emigrācija, pasīva, simboliska pretestība - tās totalitārā režīmā ir dažādas nostājas, kas prasa diferencētu mūsu attieksmi. Tagad, divdesmit gadus pēc okupācijas režīma beigām, ir pēdējais laiks sākt par to runāt, identificēt mūsu varoņus, uzrādīt mūsu nodevējus un skaidrot un izprast cilvēku izturēšanos, viņu izdzīvošanas taktiku un stratēģiju, kā arī ikdienas dzīvi šajā režīmā.

Bez pagātnes izpratnes nevar izprast šodienu, un, neizprotot šodienu, mēs nevaram adekvāti veidot mūsu nākotni.

ieteikt draugam

Submit Egils Levits Cicerona balvas laureāts 2011 in Delicious Submit Egils Levits Cicerona balvas laureāts 2011 in Digg Submit Egils Levits Cicerona balvas laureāts 2011 in FaceBook Submit Egils Levits Cicerona balvas laureāts 2011 in Google Bookmarks Submit Egils Levits Cicerona balvas laureāts 2011 in Stumbleupon Submit Egils Levits Cicerona balvas laureāts 2011 in Technorati Submit Egils Levits Cicerona balvas laureāts 2011 in Twitter